Mācītājs Dītrihs Bonhēfers ir teicis, ka dienas pirmajiem mirkļiem nepiederas personīgie plāni un rūpes, arī ne pārcentība darbā, bet gan Dieva atbrīvojošā žēlastība, Dieva svētījošais tuvums. Tam, kuru agri pamodina rūpes, Raksti saka: “Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā, un ēdat savu maizi ar rūpēm.” (Ps.127:2)
Ne bailes no jaunās dienas, ne priekšā stāvošo darbu nasta, bet gan Tas Kungs “uzmodina mani ik rītu; Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis”, kā tas ir sacīts par Dieva kalpu (Jes.50:4). Pirms sirds atveras pasaulei, Dievs vēlas to atvērt sev; pirms auss uztver dienas neskaitāmās balsis, tai agrumā jāsadzird Radītāja un Pestītāja balss. Pirmo rīta agruma klusumu Dievs ir sagatavojis sev. Tas pienākas Viņam...
Lai dienas sākumā mēs esam klusi Dieva priekšā, jo Dievam pieder pirmais vārds. Un lai esam klusi Viņa priekšā arī pirms dodamies gulēt, jo arī pēdējais vārds pieder Dievam.