Par dzīvi un Dievu

Kāds mazs puisēns, kurš ļoti, ļoti mīlēja savus vecākus, nolēma tos svētdienas rītā iepriecināt.. uzcepot pankūkas. Māmiņa vienmēr man cep pankūkas - prātoja mazais puisītis. Tas neizskatās pārāk sarežģīti.. man vajag tikai miltus, pienu, dažas olas.. Jāķeras pie darba!

Nolicis uz galda lielo bļodu, puisēns sniedzās plauktā pēc miltiem – bet, tavu neveiksmi, paka izslīdēja no rokām un nokrita zemē – un te nu bija  - milti pa visu virtuvi! Labi, ka lielums bija palicis kaudzē, no kuras puisēns ar rociņām labu tiesu ielika savā mīklas bļodā.. Jābūt uzmanīgākam, padomāja zēns, pielēja miltiem pienu un piesita pāris olas. Ak jā, jāpieliek cukurs – un puisis sniedzās plauktā pēc cukurtrauka – bet nejauši ar elkoni notrauca uz grīdas iepakojumu ar olām, kas stāvēja uz galda.. ak vai, dažas olas saplīsa un nu kas līdzīgs mīklai veidojās arī uz virtuves grīdas... Puiku sāka pārņemt izmisums.. taču viņš saņēmās un devās uz vannas istabu pēc lielās grīdas lupatas – bet kāja paslīdēja uz zemes sasistajās olās un nu arī puisēns pats jau izskatījās pēc mīklas vīriņa. No visa šī ļembasta pamodās arī tētis  un ienācis virtuvē, ieraudzīja savu mazo pavāru asaru pilnām acīs sēžam uz miltiem un olām notraipītās grīdas.. Viņš bija gatavs bārienam un klusi čukstēja - “Piedod, tēti..  es zinu, ka man tā nevajadzēja darīt.. “ Bet tētis – viņš steidzās pie sava mazā acurauga un, pacēlis, to cieši piespieda pie sirds. Noslaucīja asaras, aizveda nomazgāties un uzvilka tīras drēbes. “Tu, manu mīlulīt,” teica tētis: “Nākamreiz Tev noteikti izdosies labāk! “

Vai Dievs pret mums neizturas līdzīgi? Tik bieži mums dzīvē nesanāk tas, ko esam iecerējuši.. mēs negribot aizvainojam draugu, nodarām pāri saviem tuvākajiem, mūsu laulība nonāk strupceļā un nedienām nav saredzams gals.. tā gribas izdarīt labu, bet sanāk pavisam pretējais. Tad dzīvojam tālāk ar vainas apziņu un bailēm mēģināt atkal.. jo var taču ATKAL neizdoties..

Dievs noskumušai sirdij nekad pretim nestieps sažņaugtu dūri – viņam patīk žēlastība, ne upuris. Arī Viņš kā gādīgs Tēvs ir gatavs mūs piecelt, apskaut un nomierināt – un iedrošināt mēģināt atkal. Jo mūsu dzīve ir ceļojums, kurā Dievs lauž mūsu priekšstatus par to, ka visu zinām, protam un kontrolējam – ceļojums, kurš māca mūs atvērties dzīvei un Dieva mīlestībai.