Par dzīvi un Dievu

Kāds veiksmīgs uzņēmējs savā jaunajā BMW devās uz kārtējo biznesa tikšanos. Jāsaka, ka viņš krietni pārsniedza ātrumu – līdz pēkšņi to apturēja akmens, kas smagi atsitās pret spožās mašīnas durvīm.
Pārskaities - un domājams, tāds būtu ikviens no mums, vadītājs izlēca no auto, lai izrēķinātos ar ļaundari – bet viņam pretim nāca mazs zēns ar izmisuma un vainas apziņu sejā. „Piedodiet, kungs, piedodiet” – puisēns šņukstēja. „Es vienkārši vairs nezināju ko darīt, neviens tāpat vien neapstājās!”
Netālu, ielas malā aiz stāvvietā novietotajām mašīnām vīrs pamanīja ratiņkrēslu un tam blakus gulošu cilvēku. Tas ir mans brālis – asarām ritot pār vaigiem, šņukstēja puisēns. Es gribēju viņu pārstumt pāri ielai, bet viņš izkrita no krēsla un viņš ir par smagu, lai es viņu paceltu. Man bija bail, ka ja es aiziešu pasaukt kādu palīgā, viņš var mēģināt piecelties pats un nokrist atpakaļ uz ielas.. un šeit visi brauc tik ātri, varēja notikt nelaime..
Norijot kaklā sakāpušo kamolu, vīrs pieliecās pie nokritušā puisēna un iecēla viņu atpakaļ ratiņkrēslā, tad palīdzēja to uzcelt atpakaļ uz ietves. „Paldies, jums kungs, un lai Dievs jūs svētī,” – teica mazais puisēns, vēl joprojām nevarēdams valdīt pār vaigiem līstošās asaras. Es jums kādreiz atlīdzināšu tās sadauzītās mašīnas durvis, labi? Skatieties, es tur dzīvoju, tajā mājā – un puisēns norādīja uz māju parka otrā malā..
Ceļš līdz mašīnai šķita garāks kā parasti – un pienācis pie mašīnas, vīrs it kā no jauna paskatījās uz akmens iesistajām, spožajām durvīm. Viņš tās nekad nemēģināja salabot – tās palika kā atgādinājumu tikko gūtajai mācībai – nekad neskrien tik ātri, lai tevi vajadzētu apstādināt ar akmeni.

Cilvēki bieži vien, pārcietuši kādu slimību vai pēkšņu darba zaudējumu, nāk pie atziņas, ka laiks, ko viņi pavadījuši piespiedu bezdarbībā, ir nācis par labu – tas ļāvis apstāties un mazliet padomāt, atrast savas dzīves vērtības un pieņemt pareizos lēmumus. Tad kāpēc gaidīt, kamēr mūs kāds apstādinās? Pat šīs pasaules Radītājs, pēc tam, kad bija veicis visus iecerētos darbus, atpūtās. Novērtēja padarīto un priecājās par to. Un atstāja mums pavisam skaidru vēstījumu – Tev būs Svēto dienu svētīt. Tev būs. Nevis tāpēc, ka kādam tā labpatīk, bet tāpēc, ka Tev to vajag. Tev pašam. Ne tikai tavai nemirstīgajai dvēselei, bet arī taviem šīs zemes ceļiem. Lai soļi, ko sper, un darbi ko dari, nestu svētību ne tikai tev, bet arī tavam namam. Un lai nevienam nebūtu tev jāmet ar akmeni.