Kāds bagāts vīrs reiz aizveda savu dēlu ceļojumā, lai parādītu, kā dzīvo parasti cilvēki. Viņi devas uz kādu fermu un pavadīja tur vairākas dienas. Pēc atgriešanās mājās tēvs jautāja dēlam – „nu, kā patika ceļojums?”
„Paldies, lieliski” – atbildēja dēls.
„Vai nu tu redzēji, cik vienkāršu dzīvi cilvēkiem jādzīvo?” ar zināmu pārākumu jautāja tēvs.
„Jā, protams.”
„Un ko tu no tā esi iemācījies?”, ieinteresēts jautāja tēvs.
Es redzēju, ka viņiem bija četri suņi – bet mums mājās ir tikai viens. Mums pie mājas ir baseins, kurš sniedzas līdz dārza vidum – viņiem caur dārzu tek skaidra ūdens upe, kurai nav saskatāmas ne beigas ne sākums. Mums dārzā izvietotas lustras – viņu dārzu apspīd zvaigžņotais debess jums. Mūsu zālājs sniedzas līdz žogam – viņu apvārsnis sniedzas līdz horizontam. Es esmu Tavs vienīgais dēls un tev bieži vien nav laika ar mani pat aprunāties, bet viņiem ir 5 bērni un tie augas dienas pavada kopā gan darbos, gan mācoties, gan rotaļājoties.”
Kad zēns bija beidzis, tēvs brīdi klusēja, līdz dēls ierunājās vēlreiz – „paldies tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi patiesībā esam.”
Ko gan mēs patiesībā sagaidām no dzīves? Kādas ir tavas labākās bērnības atmiņas – vai tu atceries, cik lielā istabā dzīvoji un cik skaistu mantu tev piederēja, un uz kādām ārzemēm ceļojumos tu tiki braucis, vai arī dārgākās atmiņas ir par to, kā mamma ar tēti tev lasīja pasakas, kā jūs kopā devāties ekskursijā, līdzi ņemot telti, kur brālis tev mācīja peldēt un vecmāmiņa - pazīt sēnes mežā?
Ir tāds dīvains laiks – ir tik daudz iespēju un standartu, kuriem jāseko un kuri diktē mūsu dzīvi, ka viss beidzas ar to, ka darām to, ko negribam un vēl dārgi par to maksājam, bet lietas, kas nemaksā neko, mums kļūst neizsakāmi dārgas, jo tām vienkārši vairs nav laika.
Ne par velti Dievs ir nolicis cilvēkiem 6 dienas strādāt, bet 7. – atpūsties. Atpūsties no visa, arī no mājas darbiem, no mūžīgās skriešanas un plānošanas, iepirkšanās un organizēšanas. Atpūsties un uzkrāt tās bagātības, kuras nav nopērkamas par naudu, bet ir Dieva dotas.