Reiz kādā vēlā vakara stundā mājup devās jauna meitene – piegājusi pie ceļa malā novietotā auto, viņa tajā iesēdās, kad pēkšņi blakus strauji nobremzēja liels džips. Atceroties nesen lasītās ziņas par laupīšanu pilsētā, meitene sabijās un nekavējoties uzsāka braukt– bet džips sekoja, signalizējot, lai auto apstājas. Apkārtne bija tumša un klusa, tikai retā mājā vēl logos spīdēja gaisma. Izmisusī meitene dažādos veidos mēģināja izvairīties no uzmācīgā līdzbraucēja, pat šķērsoja krustojumu pie sarkanās gaismas, bet arī džips, pēdējā brīdī izvairoties no sadursmes, viņai sekoja. Un lūk, klāt arī lielveikala stāvvieta – cik labi, ka tajā vēl joprojām bija redzami cilvēki! Meitene metās ārā no auto un sauca pēc palīdzības – bet no piebraukušā džipa izlēkušais jauneklis metās pie meitenes auto un izrāva no tā laupītāju, kurš bija gaidījis izdevīgu brīdi uzbrukumam. Jauneklis džipā bija pamanījis kādu vīru slēpjamies meitenes auto un bija nojautis tā ļaunos nolūkus.
Izrādās, meitene bija bēgusi no nepareizā cilvēka. Cilvēkiem vispār patīk bēguļot. Reizēm bēgam no pienākumiem, jo bail, ka netiksim galā, reizēm bēgam no atbildības, jo bail to uzņemties. Reizēm bēgam no mīlestības - vienkārši tāpēc, ka bail. Bail, ka pieķersimies, bail, ka kļūsim atkarīgi, bail, ka tiks pazaudēta mūsu iedomātā brīvība. Un protams, mēs bēgam no Dieva, jo viņš mums šķiet dusmīgs, prasīgs un neizprotams. Šķiet, ka Viņš grib mums ko atņemt, mūs ierobežot un kontrolēt – bet mēs nepamanām, ka patiesībā mūs ierobežo un kontrolē mūsu bailes – īstais laika, prieka un mīlestības zaglis. Un Dievs ir gatavs mūs izsekot un vajāt, Viņš patiešām grib mums ko atņemt – viņš grib mums atņemt bailes.