Par dzīvi un Dievu

Reiz kāds rabīns devās ceļā, līdzi paņemot ēzeli un gaili. Gaili viņam vajadzēja, lai tas viņu ar savu dziedāšanu saullēktā modinātu lūgšanām, bet ēzelis nāca līdzi lai nestu nastas un savu saimnieku. Tā viņi ceļoja vairākas dienas, nakšņodami tuksnesī, līdz ceļā gadījās kāds ciemats. Nu gan beidzot varēs palūgt pieklājīgas naktsmājas, padomāja rabīns, un devās lūgt pajumti. Bet notika tā, ka visi viņu atraidīja, jo baidījās no dīvainā svešinieka. Nekas cits neatlika, kā atkal nakšņot alā, turpat aiz ciemata robežas. Lai alā būtu mājīgāk, viņš iededza līdzpaņemto gaismekli, bet pēkšņi sacēlās vējš un gaisma izdzisa. Naktī gar alu klaiņoja vilks un – ak tavu nelaimi – nokoda nabaga gaili. Lai bēdu kauss būtu pavisam pilns, ēzelis, sabijies no vilka, metās tuksnesī, kur satikās ar lauvu. Kā šī tikšanās beidzās, jūs droši vien variet iedomāties..
Pamodies no rīta, vīrs devās uz pilsētu, lai atrastu ko ēdamu, bet - ak vai, visi nelielās pilsētiņas iedzīvotāji bija nogalināti laupītāju uzbrukumā. Neviens pats vairs nebija palicis dzīvs.. 

Nu es saprotu visu savu nelaimju iemeslu – teica gudrais. Ja pilsētas ļaudis būtu mani pieņēmuši, arī es gulētu bez dzīvības. Ja manu gaili nebūtu nokodis vilks, tad viņa dziedāšana būtu laupītājus atvedusi arī pie manis. Ja mūli nebūtu saplosījis lauva, tad to pie alas būtu pamanījuši laupītāji, un atraduši ari mani. Un ja lampu nebūtu nopūtis vējš, arī tad viņi būtu nākuši skatīties, kam spīd šī gaisma. Ak, paldies Dievam, viņš ir bijis tik labs pret mani.

Daniels Defo ir teicis, ka visa mūsu gaušanās par to, kas mums trūkst, rodas no pateicības trūkuma par to, kas mums ir. Viedi vārdi, bet bieži vien cilvēki pat neapzinās, kas viņiem ir dots, līdz brīdim, kad viņiem tas tiek atņemts. Ai, nu kāpēc es biju tāds muļķis, mēs reizēm sakām. Kāpēc neredzēju, nenovērtēju, nesaskatīju.. kāpēc? 

Tiešām, kāpēc. Svētie raksti mums saka – par visu esiet pateicīgi. Par visu. Jo ar savu zūdīšanos neviens savam mūžam patiesi nevar pielikt ne olekti. Paskatīsimies apkārt, novērtēsim šo brīnišķīgi skaisto pasauli, cilvēkus sev apkārt, iespējas. Kurnot un bēdājoties, mūsu sirdis kļūst aizvien cietākas un acis - neredzīgākas, bet pateicīgai sirdij piemīt kāda dīvaina spēja svētīt ne tikai tās saimnieku, bet arī visus apkārtējos. Kāds gaišs cilvēks, mēs mēdzam teikt. Un nav jau tā, ka viņam viss dzīvē tik gludi..