Reiz kāda jauka meitene autoostā gaidīja savu autobusu – tas kavējās, tāpēc meitene, atradusi kur apsēsties, izvilka no somas cepumu paciņu un telefonu un sāka sērfot internetā. Pēc mirkļa, atcerējusies par cepumiem, pastiepa roku, paņēma cepumu, tad vēl vienu, - un tad pēkšņi pamanīja, ka cepumu no paciņas paņem arī blakus sēdošais puisis. «Tas nu gan ir nekauņa» - padomāja meitene, bet izlikās neko nemanām. Pēc brīža viņa pamanīja, ka pazūd vēl viens cepums.. tad vēl viens.. un vēl - nu gluži kā kanēļmaizītes no Bokas jaunkundzes palodzes. Nu, ja es nebūtu tik jauka, tad gan es viņam pateiktu, ko par to domāju - nodomāja meitene.
Paciņā bija palicis vēl viens cepums - un pēkšņi puisis pasniedzās, smaidīdams pārlauza to uz pusēm, savu pusi iebāza mutē, bet otru sniedza meitenei. Nē, nu tas jau ir par daudz - nodomāja meitene, un uzmetusi puisim iznīcinošu skatienu, devās uz autobusu. Būtu vismaz pateicis paldies, viņa pie sevis nodomāja.. bet tādiem nekauņām jau ne kauna ne goda..
Jau iekāpjot autobusā, meitenes skatiens somā pēkšņi pamanīja ko neparastu.. Kā tas iespējams, domāja meitene, mēs taču apēdām tos manus cepumus? Manus cepumus?? Kā cepumus tad mēs ēdām? Tikai tagad viņa saprata, ka visu laiku cienājusies ar smaidīgā puiša cepumiem.. Nu kurš tagad izrādījās nekauņa?!
Dīvaini, bet vairumam cilvēku aizvien šķiet, ka viņiem vienmēr kāds dara pāri. Tam, protams, var būt daudz skaidrojumu, taču psiholoģijas pētījumi liecina, ka vairums cilvēku par sevi ir vienkārši pārāk augstās domās! Un ja tā godīgi ielūkojamies savā sirdī, tad jāatzīst, ka tā tiešām var būt – mums ikvienam reizēm šķiet, ka esam mazlietiņ attapīgāki, vai gudrāki, vai labāk kā citi izprotam situāciju. Mums itin labi patīk kādu aprunāt un pakritizēt, jo tas reizē netieši apliecina mūsu pašu, kaut nelielu, bet tomēr – pārākumu.
Ne par velti Svētajos rakstos ir atrodama līdzība par skabargu, ko pamanām brāļa acī un baļķi, ko nepamanām savā. Mums gan patīk iedomāties, ka šī līdzība ir par tiem citiem, par tiem liekuļiem – bet tā domājot, paši tādi kļūstam. Jo katram savs baļķis acī atrodams un ārā ņemams.
Svētais Jānis Pakāpnieks ir teicis ka pazemība ir debešķīgs virpulis, kas dvēseli spēj pacelt no grēku dziļumiem līdz debesu augstumiem. Pazemība Dieva priekšā, tā, kas ļauj savu baļķi atrast un atdot Dievam, pretim saņemot Viņa mieru un mīlestības pilno piedošanu.
Vai gribi to mācīties?