Par dzīvi un Dievu

Reiz dzīvoja kāda ģimene, kurā bija labs un gādīgs tēvs. Viņš strādāja par maizes izvadātāju, bet, vakaros, lai nodrošinātu sievai un bērniem labāku dzīvi, apmeklēja universitāti. Ģimene viņu redzēja reti, taču saprata viņa labos nodomus - jaunais vīrietis savai ģimenei patiesi gribēja nodrošināt visu to labāko, ko var nopirkt par naudu.
Studiju gadi pagāja un pienāca gala eksāmeni – tavu prieku, viss nu bija gala, diploms rokā un pēc neilga brīža arī atbilstošs darba piedāvājums ar visnotaļ pieklājīgu atalgojumu tam pūrā. Sapnis bija gandrīz jau piepildījies – nu viņš savai ģimenei varēja sagādāt labākos ēdienus un dzērienu, viņi varēja staigāt tērpušies dārgās drānās un doties atpūsties brīnišķīgos ārzemju ceļojumos.
Nu gan mēs varēsim pavadīt vairāk laika kopā – priecājās bērni un sieva. Bet nē – vīrs turpināja strādāt ne tikai pa dienu, bet arī vakaros. Viņš gribēja nopelnīt tik daudz naudas, lai sievai varētu noalgot mājkalpotāju, kas palīdzētu mājas darbos. Un arī māja sāka šķist par šauru un vienkāršu – vīrs bija iecerējis uzbūvēt savrupmāju pilsētas dārgākajā kvartālā. Papildus darbam viņš atkal uzsāka mācības, lai papildinātu savu kvalifikāciju un varētu pretendēt uz vēl labāku un ienesīgāku amatu. Ģimene bēdājās, ka viņu kopīgi pavadītais laiks aizvien sarūk – bet visi saprata, ka to taču viņš dara ģimenes dēļ. Vīrs gan arī aizvien vairāk ilgojās pavadīt vairāk laika ar savējiem – bet šīm ilgām viņš pārāk neļāvās, jo bija taču jāstrādā.. un bieži vien darbs aizņēma ne tikai darbadienas, bet arī svētdienas, jo klientiem taču bija jāizpatīk un jādara viss, lai sapnis par brīnišķīgo māju ātrāk īstenotos.
Pagāja gadi un māja tika uzcelta. Tā slējās pakalna galā un no tās pavērās brīnišķīgs skats pāri jūras līcim, kurā slīdēja baltas jahtas un kuģi ar sārtām burām. Sēžot pie kamīna savas ģimenes ielokā, vīrs pavēstīja, ka nu gan viņš vairs brīvdienās nestrādās un arī darba dienās mēģinās tikt laikā mājās – jo nu gan ir pienācis laiks ļauties savam īstajam sapnim – pavadīt vairāk laika kopā ar ģimeni.
Laimīgs par padarīto, vīrs devās gulēt – bet naktī to apciemoja nāves eņģelis.

Bēdīgi.. bet viņš taču gribēja tikai to labāko, jūs teiksiet. Cik daudzi no mums strādā ilgas stundas un garus vakarus, ne jau tādēļ, lai uzbūvētu milzīgu savrupmāju, bet nodrošinātu ikdienišķo iztiku. Bet arī tad, ja iztikai pietiek, mums bieži vien nepietiek un nekad nav gana.. pasaule piedāvā visdažādākās iespējas, gribas taču tās izmēģināt. Un protams, mēs strādājam un pūlamies, lai ģimenei, lai bērniem tiktu labākais.. pats, pats labākais.
Bet kas tad ir labākais– jauna, brīnisķīga rotaļlieta, vai tētis, kas pļavā nogūlies blakus, kopīgi ar tevi vēro mākoņus. Vai labāk ir veikalā nopirkt dārgu, mākslīgi audzētu, ar nezin ko barotu zivi, vai paņemt makšķeri un palīdzēt dēlam dzestrā vasaras rītā pirms saullēkta noķert savu pirmo asari? Vai labāk sevi iemūrēt dārgā savrupmājā, vai arī savu bērnu sirdīs?