Par dzīvi un Dievu

Reiz kāds skolotājs, noraizējies par strīdiem, kādi nemitīgi valdīja viņa sekotāju vidū, lūdza mācekļiem pie viņa ierasties, līdzi ņemot maisiņu un kartupeļus. „Iedomājieties, ka katrs šis kartupelis ir cilvēks, kurš jums kādreiz ir nodarījis pāri un kuram jūs nekādi nespējat piedot. Tad nu ņemiet kartupeli, uzrakstiet uz tā šī cilvēka vārdu un lieciet kartupeli savā maisiņā,” teica skolotājs.
Dažiem uzdevums likās ātri paveicams un maisā bija pa vienam vai diviem kartupeļiem, citi strādāja ilgi un rūpīgi, sakrājot gandrīz vai pilnu maisu – tik daudz nepiedotu un neaizmirstu pāridarījumu tie bija sakrājuši.
„Tad nu nēsājiet šo maisu sev līdz,” – teica skolotājs, kad mācekļi uzdevumu bija izpildījuši. „nesiet to līdz visur, kur vien dodaties, gan darbā gan atpūtā, ņemiet to sev blakus automašīnā, kad dodaties izbraucienā, nesiet līdzi, dodoties uz tikšanos ar mīļoto, turiet to sev blakus arī naktī. Pēc nedēļas mēs atkal tiksimies – un redzēsim, vai jūs vēl gribēsiet nest tos līdz.”

Ir dzirdēts par cilvēkiem, kuri sirgst ar vākšanas māniju – ir pat uzņemti raidījumi televīzijā, kurus ikviens var noskatīties un šausmināties par milzīgo nekārtību un netīrību, kas valda vācēju mājās. Bet kā ar mums pašiem? Varbūt mēs nevācam tik daudz redzamās mantas, kā sīkos ikdienas kašķus, nepiedošanas, aizvainojumus, sarūgtinājumus. Var būt, ka mums mājās nav itin nekā lieka, tomēr neredzamā nasta, ko ikdienas pārnēsājam, ir tik smaga, ka nespējam to celt. Un no tās ikdienas krīt ārā kāds bojāties sācis kartupelis, kāds sīks aizvainojums, kas sagandē gaisu ne tikai mums, bet arī visiem apkārtējiem..

Piedot, protams, nav viegli – bet vēl grūtāk ir nest sev līdz nepiedošanas nastu. To noliekot malā, mēs nespēsim mainīt to, kas jau noticis – bet noteikti mainīsim to, kas vēl notiks.