Par dzīvi un Dievu

Reiz senos laikos kādā tālā zemē kāds uzņēmējs bija iekritis dziļos parādos – uz pēdām mina kreditori, rēķini jāmaksā, sieva izmisusi, bērni mājās izsalkuši, bet nauda – ne drusciņas. Viņš apsēdās uz parka soliņa, sakrustoja rokas un iegrima pārdomās par brīnumu, kādam vajadzētu notikt, lai viņa uzņēmums izvairītos no bankrota.
Piepeši viņam blakus apsēdās vecs vīrs. „Izskatās, ka tev kas nomāc sirdi,” – viņš teica. „Pastāsti man, kas noticis.”

Pēc stāsta noklausīšanās vecais, viltīgi pasmaidījis, iebāza roku kabatā, izvilka čeku grāmatiņu un, pajautājis uzņēmēja vārdu, izrakstīja čeku. Ielicis to vīram rokā, labdaris teica – „ņem šo naudu. Mēs satiksimies tieši pēc gada šajā pašā vietā, un tad tu man parādu atdosi.” To pateicis, viņš pagriezās, un – prom bija.

Ielūkojies savā plaukstā, vīrs pamanīja naudas summu, kas bija uzrakstīta uz čeka –500 tūkstoši dolāru - pusmiljons!! Ar to viņš vienā rāvienā varēja atrisināt visas savas problēmas! Un čeku bija parakstījis neviens cits, kā Džons Rokfellers – viens no pasaules bagātākajiem ļaudīm!
„Brīnumi notiek!” – saprata vīrs. Bet, skrienot uz mājām, lai laimīgo ziņu pavēstītu sievai, viņš pieņēma lēmumu čeku ieslēgt seifā, un mēģināt tikt ar savām problēmām galā pats. Pēkšņā drošības sajūta viņu spārnoja ar optimismu un neskaitāmiem biznesa risinājumiem – viņš noslēdza jaunus līgumus, piesolot milzīgas atlaides, pārcēla maksājumu termiņus, veiksmīgi noorganizēja dažas lielas izpārdošanas – un pāris mēnešu laika bija ticis ārā no visiem parādiem un veiksmīgi turpināja savu uzņēmējdarbību.

Tieši pēc gada viņš atgriezās norunātajā vietā ar neizmantoto čeku kabatā. Un tur jau arī nāca vecais vīrs – uzņēmējs metās tam pretim, lai izteiktu pateicību un pastāstītu, kā tad viņam klājies, kad no parka otra stūra pamanīja steidzamies medicīnas māsiņu. „Tīrais negals”, viņa teica, jau pienākusi pie abiem vīriem. „Ceru, ka viņš jūs pārlieku neapgrūtināja. Šis mūsu slimnieks vienmēr izmūk no aprūpes nama un stāsta cilvēkiem, ka ir Džons Rokfellers.. nu, vai nav trakumi?”

Jā, ne jau šis iedomātais pusmiljons seifā bija izglābis uzņēmēja biznesu. Ne jau nauda bija viņa veiksmes pamatā – pamatā bija ticība, ka viss būs kārtībā, ka jebkurā gadījumā ir uz ko paļauties, ka tur, mājās, seifā, ir ieslēgta drošība veiksmīgam risinājumam jebkurā gadījumā.

Vai ikviens no mums nevēlētos šādu čeku – tikai īsta Rokfellera parakstītu?

Un izrādās, ka tāds mums tiek piedāvāts– čeks, kas atbrīvo no visiem mūsu parādiem un nenokārtotajām saistībām. Pie tam, atšķirībā no iedomu Rokfellera, šo čeku piedāvā Kristus. Un mums nav jābaiļojas, ka tas ir viltots, tikai jāprot to pareizi izmantot. Neturēt to seifā, bet dalīties – piedot, ja gribam, lai tiek piedots mums, atlaist citu parādus, ja uztraucamies par savējiem. Mīlēt, ja gribam tikt mīlēti. Dot, ja gribam, lai tiek iedots mums. Un atcerēties, ka viss, kas mums pieder, nav tikai pašu gādāts, bet Dieva dots.