X

Pērles

Tēmas:
Nosūtīt epastā

Kādu dienu piecgadīgā Maija devās līdz māmiņai iepirkties. Kamēr māmiņa rūpējās, lai iepirkumu grozs pildītos ar pārtiku, Maija pamanīja pasaulē brīnišķīgāko pērļu kaklarotu! Tā vismaz viņai šķita. Tā kopā ar citām rotaļlietām gulēja plauktā, pērles bija izgatavotas no plastmasas, un kaklarota maksāja veselu bagātību meitenītes acīs – 2 dolārus.
Ai, kā viņai kārojās šo kaklarotu! Māmiņ, mīļo māmiņ, lūdzu nopērc man to – meitenīte lūdza. Es labi uzvedīšos, sakārtošu savas mantas, darīšu visus darbiņus, ko tu man lūgsi, būšu pati labākā meitene pasaulē! Man drīz būs dzimšanas diena, Tu varētu man jau šodien uzdāvināt dāvanu, es dzimšanas dienā neko citu vairs negaidīšu!
Valdīdama smaidu, māmiņa piekrita, ka kaklarota tiešām ir skaista un dārga. „Dzimšanas diena tev vēl tālu, mīlulīt,” māte teica, „un, ja tu vēlies šo kaklarotu šodien, tad tev tā patiešām jānopelna. Ceru, ka man vakaros nebūs tev jāatgādina sakārtot savas mantiņas, kārtīgi nolikt savas drēbes pirms gulētiešanas un iztīrīt zobiņus.” Meitenīte visu apsolīja un solījumus patiešām pildīja.
Kaklarota nu bija viņas mīļākā rotaļlieta – Maija no tās nešķīrās un nēsāja gan ejot uz bērnudārzu, gan braukājot ar skrituļslidām. Naktī kaklarota atdusējās uz spilvena, blakus rotaļu lācītim. Tik ļoti tā viņai patika.
Maijai bija tētis – lieki teikt, ka viņš savu meitiņu ļoti mīlēja. Vakaros tētis vienmēr lasīja viņai pasaciņu. Vienu vakaru, pabeidzis lasīt, tētis vaicāja – Maijiņ, vai tu mīli mani?
Protams, tēt, tu taču zini, cik ļoti! – atbildēja meitenīte.
Tad uzdāvini man savas pērles.
Nē, tēt, tikai ne pērles.. tu vari dabūt Luīzi, manu mīļāko lelli. Atceries? Tu man to uzdāvināji pagājušā dzimšanas dienā. Un visas viņas kleitas arīdzan.
Nē, mīlulīt, paldies.. tētis teica, ir jau labi. Arlabunakti, mīļā!
Pēc nedēļas tētis vaicāja atkal – vai tu mani mīli?
Bet protams, kāpēc tu vaicā?
Tad atdod man pērles.
Tēti nē, tu vari dabūt manu zirdziņu – paskaties, tam tik zīdaini mati.. tu varēsi to katru dienu pabarot un ar to spēlēties..
Ir jau labi, mazulīt,– pasmaidīja tēvs. Arlabunakti! Lai Dievs tevi svētī!
Pagāja vairākas dienas, līdz tēvs, nākot lasīt pasaciņu, pamanīja, ka Maijai trīc lūpiņas. Rociņā sažņaugtu, viņa tētim sniedza savu pērļu kaklarotu. „Ņem, tās tev,” viņa balsij drebot, sacīja.
Tēvs paņēma plastmasas pērles un iebāza tās kabatā, bet ar otru roku sniedza meitiņai samta kārbiņu. Vēl joprojām valdot asaras, Maija to uzmanīgi atvēra. Kastītē atradās pavisam īsta un mirdzoša pērļu kaklarota.

Vai zini par kādu tēvu stāsta šī pasaka?

Vairāk tēmas

Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!