X

Rozes dārzniekam

Tēmas:
Nosūtīt epastā


Reiz kāds bagāts vīrs savai dārzniecei kā atzinību par labu darbu ļāva nogriezt dažas no skaistākajām dārza rozēm. Dodoties uz mājām, dārzniece satika kādu vientuļu un noskumušu atraitni – lai to iepriecinātu, dārzniece rozes uzdāvināja viņai.
Atraine ceļā uz mājām iegriezās veikalā, kur satika raudošu meiteni – viņas māmiņa bija ļoti slima. Atraitne rozes iedeva meitenei, lai iepriecina slimo māti, bet pati solījās pavadīt nakti lūgšanās par slimās veselību.
Meitenes māte par rozēm tiešām priecājās – bet nākamajā dienā, kad pie viņas ciemos ieradās mācītājs, sieviete palūkojās uz rožu pušķi. „Tās ir pārāk skaistas, lai es viena par tām priecātos”, viņa teica, un iedeva rozes mācītājam, lai baznīcā ar tām izgreznotu altāri.
Pēc dievkalpojuma mācītājs rožu pušķi sadalīja sanākušajiem bērniem, un tie smiedamies aizskrēja uz mājām.
„Cik skaists zieds”, – lūkojoties uz rozi savas starojošās meitiņas rokās, teica mazās Annas māte. Jāpiebilst, ka viņa strādāja pie kāda bagāta vīra par dārznieci. „Kur gan es esmu to redzējusi?”
Mēdz teikt, ka puķes atstāj smaržu uz dāvinātāja rokām. Jebkurš labs nodoms, nesavtīga laipnība, uzmanības apliecinājums, kas nāk no mīlestības pārpilnas, Dieva svētītas sirds, spēj dot svētību ne tikai tam, kas to saņem, bet arī pašam devējam. Ikvienam no mums Dievs ir devis savas dāvanas – un nav svarīgi, kādas tās ir, bet gan tas, vai vēlamies ar tām dalīties.
Vai tu proti dalīties, klausītāj?

Vairāk tēmas

Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!