Dzīvoja reiz kāds jauneklis – pavisam parasts puisis, kura sirdī mājoja atmiņas par senu neveiksmi. Tas bij noticis sen - nu viņš bija iemīlējis skaistu meiteni, un viņas mīlestība šīs atmiņas bija padarījusi gandrīz kā nebijušas. Neveiksmei, protams, tas nepatika. Kuram gan patīk, ja to aizmirst? Neveiksme ieradās pie puiša sapnī un sāka to pārliecināt: „Nu paskaties uz sevi – kā gan tu dzīvo? Tev ir tik daudz neatrisinātu problēmu, parādu jūra - kā tu domā ar to visu tikt galā?”
„Gan jau viss būs labi”, atbildēja jauneklis. „Man ir brīnišķīga meitene, kuru es mīlu un kura mīl mani.. kopā mēs varam visu!”
„Ko gan tu vari viņai piedāvāt?” – jautāja neveiksme. „Savas problēmas? Viņa taču tāpat tevi drīz pametīs!” „Nepametīs gan, – atbildēja jauneklis: „viņa mani mīl!”
„Nu padomā pats,” – teica neveiksme. „Vai tad ir iespējams tevi mīlēt? Tu esi pilnīgs un galīgs neveiksminieks!”„Tur jau ir tā lieta,” – atbildēja jauneklis. „Ja es būtu bagāts veiksminieks, tad es domātu, ka vina ir kopā ar mani tikai aprēķina pēc, bet tagad es zinu, ka viņa ir ar mani tikai manis paša dēļ!”
„Nu labi, bet padomā,”- neatlaidās neveiksme. „Viņa vēl ir tik skaista un jauna, vai tiešām viņai sava dzīve ir jāziedo tevis dēļ. Vai tad viņa nebūtu pelnījusi labāku un interesantāku dzīvi, nekā kopā ar tevi – problēmu nomāktu neveiksminieku?”
Nākamajā jauneklis teica savai mīļotajai, ka nav pelnījis viņas mīlestību un nu dodas prom uz visiem laikiem. Ne viņas asaras, ne izmisīgās lūgšanas nespēja salauzt jaunekļa ciešo apņemšanos ziedot viņu šībrīža laimi meitenes gaišās nākotnes dēļ. Bet arī puiša sirds nespēja izturēt šķiršanās sāpes un drīz vien vinš jau klauvēja pie debesu vārtiem. „Ko Tu te meklē,” – jautāja eņģelis pie debesu vārtiem? „Es nāku sastapt Dievu,” teica jauneklis. „Es ziedoju savu dzīvību, lai manai meitenei būtu laimīgāka dzīve, es esmu to atdevis mīlestības dēļ!” „Mīlestības,” – brīnījās eņģelis. „Tu to esi atdevis velna dēļ. Vai tad tu nezināji, ka tavas pagātnes neveiksmes un kļūdas kalpo velnam?”
Kāds pagātnes bubulis mājo mūsu katra sirdī? Diezin vai atradīsies kāds, kurš varētu apgalvot, ka nekad dzīvē nav kļūdījies. Ir lietas, kuras mēs gribētu aizmirst – bet tās ik pa brīdim izlien nezin no kurienes un mūs brīdina – nemaz nemēģini, nedomā, Tev nemaz nepienākas būt laimīgam, tu atceries par mani..
Dažas lietas mums patiesi būtu jāatceras – nožēlot savus sliktos darbus, aizmirst vecus pāridarījumus un atcerēties, ka pats debesu un visuma Valdnieks mums ir solījis būt blakus ikdienas līdz pasaules galam. Un tur, kur pāri klājusies Dieva žēlastība, vairs nav vietas senām neveiksmēm, grēkiem un pāridarījumiem.
„Redzi, viss ir tapis jauns,”– saka Kristus. Vai gribi viņam uzticēties?