„Reiz dzīvoja kāds karstgalvīgs puisis. Lai iemācītu tikt galā ar emocijām, tēvs viņam iedeva lielu somu ar naglām un lika iesist pa naglai sētā katru reizi, kad viņš zaudē savaldīšanos. Pirmajā dienā puisis sētā iesita 37 naglas. Katru dienu to skaits saruka, līdz puisis iemācījās, ka vieglāk ir savaldīt dusmas, nekā sist naglas un tā pienāca arī diena, kad puisis sētā vairs neiedzina nevienu naglu. Viņš to pastāstīja savam tēvam un tēvs ieteica izvilkt vienu naglu ik reizi, kad puisim izdodas savaldīt dusmas.
Pēc ilgāka laika zēns atnāca pie tēva, lai pavēstītu, ka sētā vairs nav nevienas naglas. „Tu esi paveicis labu darbu”, tēvs teica: „bet palūkojies uz caurumiem sētā. Šī sēta nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Tieši tāpat rētas atstāj tavi dusmās izteiktie vārdi. Tu vari neskaitāmas reizes lūgt piedošanu, taču rētas paliks.”
Sist ar vārdiem – to tiešām mēs protam. Asi vārdi, neiecietība, nepamatoti aizvainojumi – un visbiežāk tos raidām tiem, kurus visvairāk mīlam. Cēloņi mūsu aizvainojumiem var būt visdažādākie – atšķirīgās vērtību skalās, uz stereotipiem balstītos pieņēmumos, audzināšanas normās. Ja ar prātu reizēm spējam piedot, tas ne vienmēr iespējams ar sirdi. Nepiedodot mēs nodarām pāri gan otram, gan visvairāk paši sev – bet piedodot caur pārdzīvojumiem un sāpēm, saņemam spēku, kas atbrīvo mīlestībai pret visu pasauli.
Senās ķeltu lūgšanās ir sekojoši vārdi – „vienīgās cilvēku radītās lietas debesīs ir naglu rētas Kristus rokās, kājās un sānā.”
Jocīgi, bet tieši šo naglu rētu dēļ Dievs mums ir piedevis. Jo ar Kristus asinīm mēs esam saņēmuši Dieva piedošanu – un pats Dievs ir šīs piedošanas avots. Viņš, kurš pats ir mīlestība, piedodot mums, spēj palīdzēt arī piedot mūsu pāridarītājiem.
Klausītāj, vai tev ir vajadzīga Dieva piedošana?