Gandrīz katrs kaut reizi mūžā, ja ne pats ar savu muti to teicis, tad noteikti ir dzirdējis laulības solījumu baznīcā – būt kopā slimībā un veselībā, labos un sliktos laikos, līdz pat nāve mūs šķirs. Reiz kāda meitene brītiņu pirms kāzām savam mīļotajam vaicāja: „Vai tu mani tiešām mīlēsi arī tad, kad būšu veca un krunkaina?”
„Bet, protams, mīļumiņ,” atbildēja puisis. Nekas un nekad mūs nespēs šķirt, es tevi dievinu un tā tas būs vienmēr.. bet saki, tu taču nekad nekļūsi līdzīga savai mātei?”
Cik bieži gan mēs dodam solījumus, klusībā paturot sev atkāpšanās ceļus. Mēs solāmies mīlēt, palīdzēt, aprūpēt, tomēr klusībā paturam sev iespēju šo solījumu neturēt, šo sīko „bet”, aiz kura seko garš nosacījumu saraksts savai uzticībai, nākotnei un mīlestībai.
Cik jauki, ka Dievs mīl savādāk. Viņa mīlestībai nav nosacījumu. Kristū mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs mūs mīl par spīti visiem mūsu nodarījumiem. Reizēm mums gan šķiet, ka Dievs mūs ir aizmirsis – tik daudz nelaimju pasaulē, tik daudz neizprotamu lietu. „Kur gan Viņš skatās” – mēs reizēm vaicājam.
Bet vai Dievs ir atbildīgs par sāpēm ko viens otram nodarām? Bībelē mēs varam izlasīt Dieva sarunu ar Mozu. Mozus lūdz Dievam zināt Viņa ceļu, uz ko Dievs atbild: „Es pats eju līdzi un došu jums savu mieru.”
„Es pats eju līdzi.” Tas nenozīmē dzīvi bez ciešanām un sāpēm. Tas nozīmē Dieva klātbūtni ikvienā mūsu dzīves brīdī.
Klausītāj, vai tu zini, ka Dievs tevi mīl?