Londonas avīzes reiz bija pilnas ar neticamu, bet patiesu stāstu. Kādu 13 - gadīgu puisi piektdienā, 13 datumā tieši 13 minūtes pāri 13-iem bija ķēris zibens.
Neskaitāmi žurnālisti viens pēc otra aprakstīja gadījumu, visi kā viens uzsverot ārkārtīgi neveiksmīgo datumu un laiku sakritību.
Nē, protams, nav nekā laba tajā, ka tevi ķer zibens spēriens.
No otras puses – nevienā no rakstiem netika uzsvērts tas, cik ļoti patiesībā puisim bija paveicies! Puisis nebūt nebija neveiksminieks, tieši otrādi – viņš bija taisni neticams veiksminieks! Pēc zibens spēriena viņš tika nogādāts slimnīcā, kur viņam tika ārstēts neliels apdegums.
Neliels apdegums. Viens vienīgs apdegums, un tas pats – gluži nenozīmīgs.
Interesanti būtu izpētīt statistiku – cik cilvēku pēc zibens spēriena vispār ir izdzīvojuši. Visticamāk ikvienam, kurš pēc zibens spēriena vispār paliek dzīvs, būtu jāmetas ceļos un jāpateicas Dievam par tik brīnumainu pasargāšanu.
Galu galā – ikvienu situāciju ir iespējams aplūkot no divām pusēm. Tev mašīnai pārsprāgusi riepa? Protams, tas ir iemesls būt piktam, bet varbūt arī iemesls būt pateicīgam par to, ka šī riepa neplīsa kādā pavisam nepiemērotā brīdī un neizraisīja avāriju. Mēs bieži vien esam neapmierināti un saīguši un dusmojamies par neveiksmēm, kas, šķiet, vajā mūs uz katra stūra.. bet vai tiešām vajā?
Šķiet, ka ikvienu savas dzīves notikumu mēs vērtējam pēc tā, kā mēs redzam Dievu. Citiem Viņš ir bargs soģis, citiem – augstsirdīgs glābējs.
Kā tu redzi Dievu, klausītāj?