Par dzīvi un Dievu

Reiz kāda sieviete piezvanīja savai saslimušajai draudzenei, lai uzzinātu, kā viņai klājas. Draudzenes balss gan telefonā skanēja mazliet svešādi – tas no aizsmakuma, padomāja zvanītāja un uzsāka sarunu – „Nu, kā klājas, draudzenīt?”
„Vienkārši briesmīgi”, –skanēja atbilde. „Galva plīst pušu, visi kauli sāp, it kā mani būtu kāds piekāvis.. spēka nav nemaz, pusdienas pagatavot nevaru, bērni arī vēl mazi, nesaprot, ka mamma slima.. neklausa, taisa tikai jandāliņu, ārā arī nav kas viņus izved. Māja pilnīgs kara lauks, neviena lieta vairs neatrodas savā vietā, putekļi mutē lien… nav man spēka tikt ar to visu galā.”
„Nabadzīte, liecies gultā un sasedzies labi silti,” – teica uztrauktā draudzene. „Es tūliņ būšu klāt! Pa ceļam ieiešu veikalā, pusdienas jums pagatavošu, māju iztīrīšu un bērnus arī ārā izvedīšu, Tu varēsi atpūsties un izgulēties.. viņi vispār var pārnakšņot pie manis, tad varēsi kārtīgi atpūsties..”
„Cik labi,”… nočukstēja slimniece.. „tad es gaidu..”
„Jā, bet pagaidi, kur tad Jānis palicis – vai viņš ir kur aizbraucis?” - pēkšņi galvā pazibējušo domu par slimnieces vīru skaļi izteica draudzene?
Iestājās ilga pause, un tad atskanēja stomīga atbilde.. „Jānis.. piedod, kas tas tāds?”
Ai… pēkšņi sievietes galvā atausa skaidrība.. “piedodiet, es laikam būšu sajaukusi numurus.. “
“Jā, laikam gan.. “pēc pailga klusuma brīža atskanēja atbilde.. “bet.. Tu taču vienalga atnāksi, vai ne?”
Piekrītiet, tas taču būtu TIK BRĪNIŠĶĪGI – ļauties, lai kāds atnāk un tiek galā ar taviem nepadarītājiem un nebeidzamajiem darbiem.. Atsaukt sevī to bērnības sajūtu, kad neesi aizgājis uz skolu, jo klepus piemeties, bet mamma virtuvē cep pankūkas, nekur nav jāsteidzas, māja ir sakārtota un tīras drēbes pie gultas noliktas.. un nekas, it nekas nespēj aptumšot tavu dzīvesprieku un paļaušanos, ka viss ir kārtībā, ka mamma zin.. ka viņa izdarīs.. samīļos un sapurinās, ja vajadzēs.

Bet ir kāds, kurš mums ikdienas piedāvā savu palīdzību. Piedāvā atnākt un iztīrīt manu pieputējušo dvēseles mājokli – izmest visus sīkos aizvainojumus, vainas sajūtu par paša nodarītajām pārestībām, izmisumu par nokavētajām iespējam – kas nu kuram paslēpies aiz putekļu kārtas. Kristus mums piedāvā atnākt un uzklausīt mūsu katra bēdu un iztīrīt mūsu katra mājokli. Patiesībā viņš jau ir atnācis.
Tagad tava kārta - pastāsti viņam, kas noticis.