X

Depresija

Tēmas:
Nosūtīt epastā

Nereti depresija tiek dēvēta par 21.gadsimta slimību. Vientulība, nomāktība, sarežģījumi privātajā dzīvē, finansiālas problēmas, stress, steidzīgs dzīves ritms, pārslodze- tie visi ir faktori, kas veicina šīs slimības attīstību. Visi kādreiz jūtamies noguruši, bezspēcīgi vai izmisuši, tomēr depresija no sliktas omas atšķiras ar to, ka negatīvi ietekmē visas cilvēka dzīves sfēras. Depresijas slimnieki neredz dzīvei jēgu vai pat nereti izvēlas atņemt sev dzīvību. “Iedomājieties melnu tuneli, kura galā nav gaismas- tāda bija mana dzīve”, stāsta Santa.

 Santai ir 30 gadu, viņa ir māksliniece, mamma, sieva. Viņas dzīve ritējusi mierīgi, bērni un darbs sagādājuši prieku, viņa jutusies piederīga savā draudzē un vidē, kurā atradusies. Jaunā sieviete vienmēr sevi uzskatījusi par stipru cilvēku un dzīvojusi ar pārliecību, ka depresija vai vājuma brīži piemeklē tikai tos, kuri neprot tikt galā ar savām problēmām. Bet vai tiešām tā ir?

Šodien Santa domā citādi-  “depresija var piemeklēt ikvienu no mums, neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa. Man šī slimība bija atgādinājums, ka cilvēks nav visuvarens.”

 Krīze

 Mana dzīve ritēja savu ierasto gaitu, jā- varbūt darba bija vairāk nekā parasti, varbūt apkārtējie bija pieraduši, ka vienmēr visu varu pati un tāpēc pat nepiedāvāja man savu palīdzību, varbūt bieži nācās tikt galā ar ikdienas rūpei vienai, jo vīrs bija aizņemts savos darbos. Domāju, ikviena mūsdienu sieviete man piekritīs- sabiedrība no mums gaida, lai esam labas mammas, sievas, mājsaimnieces un darbinieces.

Kā daudzās ģimenēs mūsdienās, arī mūsu ģimenē vecvecākiem ir sava dzīve, darbi, hobiji, un mazbērnu pieskatīšana nav viņu prioritāte. Jaunākajam bērnam saasinājās veselības problēmas, viena rāvos starp mājām un darbu, bet jutu, ka pamats zem kājām pamazām aizslīd. Tā ir baisa sajūta- tu it kā noskaties uz savu dzīvi no malas, šķiet, ka neko vairs nekontrolē, neko nevari paspēt un smoc. Sākumā tie bija tikai atsevišķi brīži, kad šādi jutos, bet pamazām drūmās sajūtas mani pārņēma savā varā pilnībā. Pamanīju, ka ātri nogurstu, raudāju par katru sīkumu, šķita, ka nekam nav jēgas. Izmisīgi domāju- kas ar mani notiek, ko man darīt? Vai jūku prātā? Vai esmu tik nepateicīga, ka nenovērtēju to, kas man dots?

 Melnais tunelis

 Darbā bija jānodod skices kādam projektam, apsēdos pie datora un nevarēju neko izdarīt. Šī sajūta ir paralizējoša, tu it kā mēģini kaut ko darīt- bet nevari. Nevis negribi, bet vienkārši nespēj. Un tevi pat neietekmē doma, ka visi termiņi ir nokavēti, ka tevi varbūt atlaidīs. Tu vienkārši neko nevari izdarīt. Es jutos kā melnā tunelī, kura galā nav gaismas, bet sienas spiežas man virsū un grasās mani nosmacēt.

Šajā visdrūmākajā periodā bija divas nedēļas, kuru laikā pat nespēju izkāpt no gultas. Raudāju, kaucu aiz bezspēcības, nesapratu, kāpēc tā jūtos. Un tad, kad neraudāju, truli gulēju ar atvērtām acīm. Zināju tikai to, ka negribu tā justies! Bija dienas, kad domāju, ka gribētu nomirt. Ka tā vienkārši būtu labāk. Negribēju taisīt pašnāvību, vienkārši gribēju, lai manis vairs nav. Iztēlojos, kā atmuguriski iekrītu siltā, zilā ūdenī, tas pārklāj manu seju, augšā cauri ūdenim debesīs vēl redzami balti mākoņi. Un tad man ir miers.

Bērni vēl bija mazi, viņi nesaprata, kas ar mani notiek, domāja, ka mamma tikai apslimusi. Mans vīrs sākumā bija šokā. Viņš nekad nebija redzējis manu vājumu. Jā, arī viņš bija pieradis pie tā, ka es pati visu varu. Bet es tiešām nevarēju! Viņš darīja visus mājas darbus, apkopa bērnus, divas nedēļas nebrauca uz darbu. Sēdēja man blakus, skatījās manā izmisumā. Es biju sabrukusi. Viņam bija bail, bet viņš neaizbēga ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Viņš bija man blakus.

 Ticēt?

 Mans vīrs ieteica doties pie ārsta. Tā kā esam kristieši, dzīvesbiedrs ieteica uzmeklēt krsitīgu psihoterapeitu. Viņš bija pārliecināts, ka man jādzer zāles. Es saprotu savu vīru, viņš tikai gribēja, lai es jūtos labāk. Lai man gribas dzīvot.

 Iekšēji jutu pretestību pret domu par zālēm. Ne jau tādēļ, ka neatzinu savu problēmu. Man škita, ka es sevi vairs nepazīšu, ja dzeršu zāles. Baidījos, ka es vairs nebūšu es pati. Un es izlēmu, ka lūgšu palīdzību Dievam. Man bija jālūdz, bet kā? Kā saņemties?

 Sākumā manas lūgšanas bija apmēram šādas- “Dievs, palīdzi”, “Palīdzi man”, “Dievs, lūdzu.” Bet bija arī dienas, kad man nebija spēka lūgt pat šos divus vārdus. Tad manā vietā lūdza mans vīrs. Viņš bija mana mute, manas rokas, kājas un arī sirds dienās, kad nejutu neko, tikai melnui tukšumu.

 Nevaru pateikt, kad tieši man kļuva labāk. Pagāja laiks, un es atkal sāku pamazām justies kā es. Un man patika šī sajūta! Es katru dienu pateicos Dievam. Un ja citi saka- brīnumi nenotiek, es to piedzīvoju. Es piedzīvoju to, ka manas lūgšanas tiek uzklausītas. Dievs man parādīja, ka reizēm viņš sūta palīdzību caur mūsu tuviniekiem, caur mūsu mīļajiem, kas ir mums apkārt. Kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.

 Tas bija atgādinājums man, ka es nevaru visu un to arī nevajag! Es ieraudzīju savu vīru citā gaismā. Viņš redzēja mani tad, kad man klājās vissliktāk un nenobijās. Tā ir mīlestība.

 Joprojām pa retam ir dienas, kad man viss šķiet pelēks. Tad es lūdzu. Un cenšos nepazaudēt sajūtu, ka man patīk mana dzīve!

“Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” /Mateja ev. 11:28/

Vēlies saņemt bukletu "Depresija"? Sazinies ar mums.

Vairāk tēmas

Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!