Darba ikdiena, atskaitot darba vietu, nav pārlieku mainījusies: strādāju pilnu darba nedēļu un vēl nedaudz. Strādājot mājās, zūd darba laika jēdziens. Vismaz sākumā nebija birojā ierastās intuitīvās iezīmes par darba laika maiņām: visi iet ēst pusdienas, savukārt, ap 18.00 birojs kļūst tukšāks un ir skaidrs, ka jābeidz darbs. Esot mājās jāseko pulkstenim, bada sajūtai un saules rietam.
Karantīnas laikā mainījušās manas brīvā laika aktivitātes: kādreiz daudz laika veltīju tautas dejām un skautiem. Šobrīd tautas dejas ir tikai domās, savukāt, skautiem ir dažas attālinātas darbošanās, bet ievērojami mazākā apjomā.
Sākoties pulcēšanās ierobežojumiem, sāku darboties pie Baldones draudzes dievkalpojumu tiešraižu organizēšanas. Izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši un prasa nozīmīgu sagatavošanās darbu. Katru nedēļu apmēram 3-4 stundas paiet sagatavojot visu kas nepieciešams tiešraides nodrošināšanai.
Pateicoties dievkalpojumu tiešraidēm, biju spiests iepazīties, kā to darīt. Līdz šim bija tikai teorētiskas zināšanas un prasmes nekādas. Toties tagad daudzas lietas ir saprotams: kā rīkoties ar vairākām kamerām, kā tiešraidi “montēt”. Nezinu, cik daudz tas noderēs vēlāk, bet šobrīd tas ir interesanti! Esmu viens no izredzētajiem, kam ir iespēja katru svētdienu būt dievkalpojumā. Gatavojoties dievkalppjuma tiešraidēm, dažādās pārdomās un Dieva vārda lasīšanā, pavadu pat vairāk laika kā tas bija pirms COVID.
Vissvarīgākā pārmaiņa šajā laikā ir būšana kopā ar ģimeni. Tik daudz laika, cik esam pavadījuši kopā šobrīd, sen neesmu vadījis. Ir bijis daudz vairāk laika sarunām un kopīgām aktivitātē ar bērniem. Manuprāt, tas ir nozīmīgs šī laika ieguvums.
Esot mājās kopā ar ģimeni un darbojoties draudzē, ir viss nepieciešamais. Modernie komunikācijas līdzekļi nodrošina nepieciešamo satikšanos ar citiem cilvēkiem. Protams, arī karantīnas laikā tiekos ar cilvēkiem klātienēm. Man šķiet, ka mums Latvijā karantīnas ierobežojumi ir visai brīvi. Turklāt es neesmu ieslodzīs četrās sienā, attiecīgi varu brīvi būt dabā katru dienu. Man jāatzīstas, ka šajā laikā jūtos pat labāk kā “ierastajā ikdienā”!
Lai kā arī mēs gatavotos kaut kādiem nākotnes notikumiem, mēs nevaram visam būt gatavi. Ja pirms sešiem mēnešiem kāds teiktu, ka visu valstu robežas vairākus mēnešus būs slēgtas, mēs smietots. Protams, mums ir jādomā, ko un kā darīsim rīt, tomēr šie plāni ir ļoti neuzticami. Vienīgais, uz ko droši varam paļauties, ir Dievs!
Mani galvenie secinājumi par notiekošo? Pirmkārt, novērtēt to laiku, kas mums ir dots. Priecāties par to, kas mums ir. Otrkārt, apzināties ģimenes vērtību! Bērni, vecāki, vecvecāki – mēs viens otru varam vislabāk stiprināt un atbalstīt. Manuprāt, tas ir tas pamats, uz kuru, laikam ejot, mēs visvairāk varam balstīties mūsu ikdienas gaitās. Lai arī kā mūsdienu pasaulē to vēlētos mainīt, tā tomēr ir Dieva veidotās sabiedrības “pamatšuna”.
Novēlējums citiem: Priecājieties par katru dienu, kuru Dievs mums ir devis.
Vārds: Ivo
Nodarbošanās: IT projektu vadītājs, LU pasniedzējs
Atrašanās vieta: savā mājā Baldonē, darbā Rīgā ne biežāk kā reizi nedēļā.
#UnKoTuDariŠajāLaikā?
Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!