Kamēr vien cilvēks dzīvo, viņā ir grēks. Tas neizpaužas, kamēr ārēji tiek atvairīts un apslāpēts, taču iekšēji saglabājas kā ļaunuma sakne, celms un avots; šis avots ir jāaizber, jāizrauj koka sakne, citādi, tiklīdz tu kādā vietā būsi to apslāpējis, tas izlauzīsies desmit citās vietās. Šī sērga ir jādziedē, ķeroties klāt tās cēlonim. Citādi tu mūžīgi varēsi pūlēties ar ziedēm un plāksteriem, tā tomēr nebūs izdziedināma gluži kā strutojošs augonis – un kļūs aizvien ļaunāk. Šis grēks nav iznīdējams arī ar likumiem un sodiem, kaut arī būtu ne viena vien elle, bet vesels tūkstotis; to spēj izmēzt vienīgi Dieva žēlastība, kas cilvēka dabu dara jaunu un šķīstu.
Attēlā Karla Vilhelmsona (1866-1928) glezna "Zvejnieku sievas ceļā uz bazncu"