Ja jau Kristus ir ņēmis projām no mums nāvi un mūsu grēkus, ar savu augšāmcelšanos darīdams mūs taisnus, – kādēļ tad vēl jūtam sevī grēku un nāvi? Grēki mūs vēl joprojām sadzeļ, sirdsapziņa mūs moka, un šīs sirdsapziņas mokas rada elles bailes!
Atbilde: es jau agrāk bieži esmu sacījis, ka jušanai un ticībai katrai ir citāda daba. Ticība necenšas sajust, bet atmet prāta spriedumus, aizver acis un vienkārši pakļaujas Dieva vārdam, sekodama tam kā dzīvojot, tā mirstot. Turpretī jušana nesniedzas tālāk kā vien līdz lietām, kuras aptveramas ar prātu un sajūtām, un apstājas pie tā, kas ir dzirdams, redzams un sajūtams vai uztverams ar ārēju sajūtu palīdzību. Tādēļ jušana ir pretstatā ticībai, bet ticība – pretstatā jušanai. Tādēļ arī Vēstulē ebrejiem 11:1 apustulis apraksta ticību šādiem vārdiem: tā ir droša paļāvība uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, ja mēs varētu redzēt Kristu debesīs tāpat, kā redzam parasto sauli, mums nebūtu vajadzības ticēt; bet nu Kristus ir miris mūsu grēku dēļ un augšāmcēlies, lai mēs iemantotu taisnību. Tas nav redzams, nedz arī sajūtams – neviena cilvēka prāts to nespēj aptvert; tādēļ mums jānovēršas no sajūtām un tikai jāuztver Dieva vārds ar ausīm, tad jāieraksta tas sirdī un jāturas pie tā – arī tad, ja nekas tāds nav redzams un es vēl jūtu sevī grēkus, it kā tie nebūtu ņemti no mums projām. Sajūtas nav jāņem vērā, bet stingri jāpaliek pie pārliecības, ka nāve, grēks un elle ir uzvarēti – arī tad, ja jūtu, ka vēl arvien grimstu nāvē, grēkos un ellē. Ja arī grēku izjūta mūsos vēl paliek, tas notiek vienīgi tādēļ, lai mēs tiktu skubināti ticēt, lai mūsu ticība kļūtu stipra, tā ka mēs uzņemtu Dieva vārdu, neraugoties uz visām sajūtām, un cieši saistītu savu sirdi un sirdsapziņu pie Kristus. Tad ticība, pretodamās visām sajūtām un prāta spriedumiem, itin viegli izvedīs mūs cauri grēkam, cauri nāvei un ellei; tad varēsim skatīt pestīšanu paši savām acīm; tikai tad pilnīgi pieredzēsim to, kam esam ticējuši, proti, ka nāve un visas nelaimes ir uzveiktas.
Attēlā Klarensa Alfona Ganjona (1881–1942) glezna "Krēslas stunda Šarlvuā"