Sagatavo savu sirdi lūgšanai, lai, lūgdams, tu nekaitinātu Dievu! Jo vai gan tā nav Dieva izaicināšana, ja tava mute pļāpā, bet sirds tai pašā laikā meklē ko citu? Ja kāds spētu redzēt domas, kuras lūgšanas laikā klejo pa aukstu, izklaidīgu sirdi, viņam nāktos atzīt, ka tā ir vissmieklīgākā māžošanās. Lūgšana grib pilnīgi un nedalīti pievērst sev visu cilvēka sirdi; citādi tā nebūtu laba lūgšana. Patiesi, tieši tādēļ īstais Meistars mums devis un mācījis lūgšanu „Mūsu Tēvs”.
Vislielākais posts ir tas, ka pat šāda Meistara lūgšana tiek norunāta un nobērta bez dievbijīgas uzmanības — kā tas notiek visā pasaulē. Daudzi saka šo lūgšanu vairākus tūkstošus reižu gadā, un, pat ja viņi to turpinātu tūkstoš gadu, tomēr nebūtu patiesi lūguši, nedz izjutuši kaut vienu vienīgu burtu no šīs lūgšanas vārdiem. Īsi sakot: lūgšana „Mūsu Tēvs” ir vislielākais moceklis virs zemes; ikviens to moka un izmanto nelietīgi.
Attēlā Jensa Ferdinanda Vilumsena (1863–1958) glezna „Kalnā kāpēja“