Pazemība – īpašība, kas pasaulē bieži vien tiek pelta un nicināta. Mēs taču lepojamies ar sasniegumiem zinātnē un sportā, ar lepnām mājām un automašīnām. Un protams – kāpēc gan ne? Kāpēc nepriecāties par to, ko katrs ar savu darbu, zināšanām un Dieva dotajām dāvanām esam sasniedzis? Būt pazemīgam jau nenozīmē būt bēdīgam! Dīvaini, bet sakot – pazemīgs, nereti mēs domājam – tāds, kas sevi nenovērtē, tāds, kuram neko nevajag.
Gluži otrādi – cilvēks, kurš savā dzīvē jūt Dieva klātbūtni, arī apzinās, ka viņa spējas un dāvanas ir Dieva dotas – un katram tās ir savādākas. Cits varbūt veiksmīgs biznesā, bet citam piemīt spēja otru uzklausīt, vēl kādam – spēja lūgt par otru. Būt pazemīgam nozīmē - dzīvot Dievā.
Bībelē mēs lasām: “Kas savu brāli, kuru viņš redz, nemīl, kā tāds var mīlēt Dievu, kuru viņš neredz?”
Tātad – ja mēs mīlam Dievu, un spējam būt pazemīgi Viņa priekšā, tad gluži tāpat mums būtu jāizturas pret ikvienu Dieva radītu cilvēku.