Par dzīvi un Dievu

Reiz divi draugi ceļoja caur Jordāniju – bija vēla pēcpusdiena, un viņi apsēdās ceļmalā atpūsties, pie reizes vērojot kā 3 gani pie ciema akas dzirdina savus ganāmpulkus. Visu trīs ganāmpulku aitas bija sajaukušās kopā un ceļiniekiem, šķita itin interesanti noskaidrot, kā tad tās tiks atkal atšķirtas.
Kā jūs tagad atšķirsiet, kuram ir kura aita – jautāja viens no draugiem. Pavisam vienkārši – atbildēja gans. Aitas taču pazīst savu ganu! Mēs tās pasauksim, un viņas mums sekos. Un viens no ganiem, nostājies mazliet attālu no dzirdināmiem traukiem sāka sasaukt savas aitas. Neticami, bet 30 no aitām nekavējoties sāka skriet viņa virzienā un sekoja savam ganam prom pa kalna nogāzi. Tad otrs gans darīja tāpat – un atkal – puse no atlikušajām aitām atšķīrās no bara un devas viņam līdz. Pārējās uz saucieniem nereaģēja un turpināja mierīgi dzert.
Ceļiniekiem redzētais šķita pārsteidzošs un viņi pie avota palikušajam ganam palūdza atļauju nelielam eksperimentam – viens no draugiem nostājās aitu ganāmpulka priekšgalā un sauca – sekojiet man! Neviena aita pat neizkustējās no vietas un lūkojās uz svešinieku tā, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Viņas vienmēr seko tikai tev un nekad nenomaldās – jautāja pārsteigtais vīrs. Jā, atbildēja gans. Tās nomaldās tikai tad, ja ir slimas.

Cilvēki gan bieži vien jūtas apmaldījušies. Domās, darbos, politikas līkločos, dažādos šīs pasaules piedāvājumos.. nejauc man galvu ar savām idejām – tā taču mēs mēdzam teikt, vai ne? Nemāci mani, pats zinu!
Bet vai tiešām zinu?
Mēs katrs savā veidā esam slimi – gluži kā šīs aitiņas, kas nedzird Labā Gana balsi. Katram sava kaite – citam sāp miesa, bet citam – dvēsele. Pasaule ir pilna ciešanu, kur tad ir tas Labais gans, mēs bieži vien vaicājam, kā Viņš to pieļauj?
Dievs nav atbildīgs par ļaunumu, ko nodarām viens otram. Bet Viņš ik brīdi ir gatavs mūs aicināt, piedot un mierināt, būt mums blakus gan priekos, gan bēdās un nelaimē. Viņš spēj mūs aizvest tādos ceļos, kas ļauj ieradzīt ne tikai šīs pasaules horizontus, bet ari daudz tālāk aiz tiem. Un varbūt tad mūsu acis kļūs redzīgas un sirdis dzīvas. Tas ir ceļš, kurā mūs ved Labais Gans.