Par dzīvi un Dievu

Reiz kāds vīrs, izmantojot iespēju publiski uzstāties, nolēma pateikt visu, ko viņš domā par Dievu.
„Ļaudis mēdz apgalvot, ka pasauli ir radījis Dievs,” viņš teica, „bet es tam neticu, jo neesmu viņu redzējis. Esmu dzirdējis, ka nāve nav tumsa, bet tikai pāreja mūžīgā dzīvībā, bet arī to es neesmu redzējis. Esmu dzirdējis par pēdējo tiesu, par debesīm un elli – bet arī tur es neesmu bijis un neesmu to redzējis. Tad kāpēc lai es tam visam ticētu?”
Kad vīrs bija beidzis, viņam blakus nostājās kāds cits vīrs, kurš arī gribēja dalīties savās pārdomās par dzīvi.
“ Ļaudis saka, ka šeit apkārt esot zaļa zāle,” viņš teica –“ bet es to neredzu. Cilvēki šodien priecājās par zilām debesīm, bet arī tās es neredzu. Ļaudis teic, ka tepat netālu esot lieli koki ar zaļu lapotni, bet arī to es neredzu. Tam, ka man to visu ir liegts skatīt ar savām acīm gan ir kāds iemesls – es esmu akls.”

Cik redzīgi gan mēs katrs esam? Vai nav tā, ka aklie nereti mēdz būt redzīgāki par it kā redzīgajiem? Ja cilvēkam ir atņemts acu gaišums, tad ļoti iespējams, ka redzīga ir viņa dvēsele. Jo patiesība jau neslēpjas šīs pasaules horizontos. Ne jau acīm redzamās lietas mūs dara laimīgus. Tās tikai palīdz nojaust to, ka aiz pasaulē redzamā skaistuma slēpjas kas acīm neredzams, bet ar sirdi sajūtams un piedzīvojams.
Parasti mums gribas piedzīvot kādu brīnumu, lai pārliecinātos par Dieva esamību – bet nepamanām, ka Dievs mūs uzrunā caur gluži ikdienišķām lietām – dāvājot šo pasauli, nodrošinot iespēju nopelnīt mūsu dienišķo maizi, dodot mums piederīgos un draugus. Viņš mums ir blakus ikdienas, nevis tikai brīnumos. Un īstais brīnums ar mums notiek tad, kad to pamanām – kad atveram savas gara acis un kļūstam patiešām redzīgi.