Par dzīvi un Dievu

Reiz kāds vīrs uzaicināja pusdienās sava uzņēmuma vadītāju. Kā jau reizēm mēdz notikt ar šīs pasaules varenajiem, arī šis priekšnieks bija krietni vien aizbildniecisks, pompozs un pretenciozs, viņam šķita, ka viņš zina vairāk kā citi, prot vairāk kā citi, ir sasniedzis vairāk kā citi un viņam arī pienākas vairāk kā citiem. Vīra mazajam dēlēnam, kurš līdz šim nebija redzējis nevienu šim līdzīgu cilvēku, bija grūti acis vien no viņa atraut.
Pēc kāda brīža priekšnieks to pamanīja.
Jaunais cilvēk, kāpēc tu visu laiku tā vēro mani, viņš vaicāja.
Mans tētis teica, ka to, kas jūs esat, jūs pats esot sasniedzis, sakautrējies atbildēja puisītis.
Priekšnieks jutās gluži glaimots. Nu protams, to taču viņš arī pats zināja, un ar to viņš patiešām lepojās. Jauki, ka puisis to novērtē. Jā, tā tas tiešām ir, viņš ar lepnumu apliecināja.
Bet puisēns gluži nevainīgi turpināja. Kungs, es tikai brīnos, ja reiz jūs pats sevi esat veidojis, tad kāpēc jūs gribējāt kļūt tieši šāds?

Tiešām, kāpēc? Kāpēc mēs kā atsevišķi cilvēki, kā sabiedrība, valsts, kā cilvēce kopumā darām tās lietas, ko darām? Grūti iedomāties, ka cilvēkiem varētu patikt karot, bet mēs nemitīgi karojam. Ikviens gribētu dzīvot mierā un saticībā, bet ģimenēs tik bieži notiek strīdi, šķiršanās un mantas dalīšana. Katrs jaunais gads, katras jaunas vēlēšanas sākas ar lielām cerībam, bet nereti turpinās ar šaubām un nenoteiktību.

Gluži tāpat kā mazais puisītis, arī pieaugušie reizēm vaicā – kāpēc?
Atbilde ir gluži vienkārša – tāpēc, ka esam grēcīgi. Tāpēc, ka ikvienam no mums, arī pašiem gudrākajiem, ir vajadzīgs Glābējs. Glābējs, kurš mūs atbrīvo no savas paštaisnības un iedomības, Glābējs, kurš mūsu dzīves mērķus ļauj ieraudzīt ne vien šīs pasaules robežās, bet gan tālu aiz tām.