Par dzīvi un Dievu

Brālis Kredīts

Cilvēki mūsdienās ir iedalījušies vairākās grupās - tajos, kam nav kredītu, kredītkaršu un kredītsaistību un tajos, kam ir. Pirmie skaļi vai klusībā uzslavē sevi par piesardzību. Pārējie skaļi vai klusībā nolaiž acis un mēģina stiprināties pārliecībā, ka viss jau būs labi. Vēl kādi paļaujas, ka Dievs viņus nepametīs par spīti krīzēm un grūtībām, jo viņu dzīvē Dievs ir apliecinājis, ka vēlas cilvēkus uzņemties atbildību par to, kā viņi rīkojas, nevis mokās ar domām par to, kas ar viņiem notiks. „Viena no zināma tipa sliktu cilvēku pazīmēm ir, ka viņi nevar no kaut kā atteikties, nevēloties, lai no tā atsakās arī visi citi. Kristiešu ceļš tāds nav,” raksta angļu rakstnieks Klaivs Steipls Luiss, un mums gribētos viņam piekrist, lai meklētu atbildes uz to, kā attiekties pret kredītu, kurš nav brālis, bet nav arī grēks, par kuru pienākas sods. Dīvainais pasaules kārtībā ir tas, ka neviena lieta, kas nav noteikta bauslībā, bet atstāta mūsu pašu saprāta un sirdsapziņas izlemšanā, lielāko tiesu pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta, tā kļūst laba vai slikta pēc tā, kā cilvēki to lieto. 

Zudusī nauda.

Kad pirms divpadsmit gadiem, studējot ārzemēs, saņēmu savu pirmo kredītkarti, draugs, kurš palīdzēja man to nokārtot, brīdināja, ka no kartes nauda kūst ātrāk nekā no maciņa, bet kontā tās joprojām ir tikai tik, cik ir. Tas, ka viņam ir taisnība, un rīkoties ar karti ir jāmācās, pierādījās pirmā mēneša laikā, kad pilnīgi nemanot biju iztērējusi ne vien savus, bet arī bankas aizdotos līdzekļus. Pārcilājot maciņā to, kas paredzams nedēļas vai mēneša iztikšanai es neatļāvos pirkumus, kurus šķita, ka varu atļauties, maksājot ar mazo plastikāta gabaliņu. Kur rodas šī mānīgā sajūta, ka maksājot ar karti VAR ATĻAUTIES to, kam skaidrā naudā nepietiek?

Manai vecmāmiņai, kas visu mūžu dzīvoja bez kredītkartēm un banku aizdevumiem, atskaites punkts bija nauda, ko, stāvot pie kases lodziņa, viņa algas dienā ielika savā maciņā. Tagad mēs skaidru naudu lietojam maz un reti – ir kredītkartes, debetkartes un internetbankas. Nauda no sadzīves savā ziņā ir pazudusi, mēs rīkojamies ar cipariem, it kā tā būtu nauda.

Lai mācētu ir jāmācās.

Cilvēki, kas dalījās savā pieredzē par naudas lietošanas paradumiem savā dzīvē, visi kā viens atzina, ka par to sākuši DOMĀT tikai tad, kad bija iekūlušies lielākās vai mazākās nepatikšanās. Jo domas prasa laiku, bet laika mūsdienās nav. Taču, ja vien uzdrošināmies to atrast un domāt - un ne tikai par naudu, tad atklājas, ka mūsu smadzenēm piemīt zināma spēja izdomāt un sakārtot to, kas nedomājot šķiet pārlieku vienkāršs, kā paņemt kredītu, vai pārlieku neatrisināms - kā to atdot.

Daži aprobežojas ar vienu kredītkarti, citi no kartēm atteikušies vispār. Kāds iesaka kredītkarti turēt iesaldētu ūdens maisiņā, lai ikreiz, kad rodas iegriba to lietot, būtu jānogaida, kamēr ūdens maiss atkūst, jo mikroviļņu krāsns, kas liekas ātrākais risinājums, situācijā, kad ātrs risinājums nav paredzēts, karti neglābjami sabojās.

Ir cilvēki, kuru dzīvē darbojas vienkāršais princips 80-10-10, kur 10% savu mēneša ienākumu cilvēks ziedo Dievam, 10% atliek nebaltām dienām, 80% ienākumu ikmēneša izdevumiem. Daudziem no mums lielākais traucēklis ziedošanā nav vis grezna dzīve, bet bailes un nedrošība, ka pašiem tā varētu noderēt. Tāpēc tiem, kas neuzticas apgalvojumam, ka Dievam pieder viss, un, ka Viņš gādās par mums arī grūtos laikos, ir iespēja izmantot modeli 80-20, ko iesaka banku speciālisti, kuru konsultācijas ir pieejamas ikvienam, kurš savas naudas izmantošanu vēlas apspriest ar profesionāli. Viņi apgalvo, ka cilvēks, kurš saskaņo savas iespējas ar vajadzībām, katru mēnesi var noguldīt krājkontā 20% savu ienākumu. Vieni saka, ka tas nav iespējams, otri, ka šis princips labi darbojas.

Un vēl - „Nav tādas lietas kā „brīvpusdienas” teicis kāds, kurš šo jautājumu kārtīgi pārdomājis. Par visu KĀDS maksā. To, kurš un kā maksā par ko, iesaka apdomāt tie, kas atveseļojušies no azartspēļu atkarības vai atbrīvojušies no saistībām pēc piedalīšanās kādā daudzsološā projektā „Ieguldi, un īsā laikā kļūsti miljonārs!”

Bagātie arī raud.

Jebkura laikmeta realitāte un noteikumi ir saistoši cilvēkiem, kuriem iegadījies tajā laikmetā dzīvot. Vienus ietekmēja garīgā un materiālā pretnostatījums, kas dažādos laikmetos un dažādās kultūrās var būt diametrāli pretējs. Citus - materiālās vienlīdzības sapņi vai vispārējās labklājības cerība. Vieni secināja, ka tautai vajag cirku un kūkas. Citi, ka no katra jāprasa pēc spējām, un katram jādod pēc vajadzībām. Ja neņem vērā atsevišķus indivīdus, kuriem izdevās dažas teorijas īstenot praksē, sabiedrībai kopumā tās pilnībā nav bijušas pieņemamas. Vairāk kā viens varējis pievienoties piemirsta autora izsaucienam: „Nu es redzu, ka esmu pavadījis savas dzīves lielāko daļu nedarīdams to, ko man vajadzēja darīt, nedz arī to, ko es būtu gribējis darīt.”

Cilvēks Jēzus no Nācaretes, kurš skatīja šo pasauli Dieva acīm daudzkārt brīdina savus sekotājus no mantkārības, kas pazudina cilvēku dzīves. (Lk. 12:15)

Viņš uzsver mantas pareizas izlietošanas nozīmi: kā muitnieks Caķejs to izlieto, būdams viesmīlīgs, bet samarietis - aprūpēdams ievainotu sveštautieti. Jēzus vērš mācekļu uzmanību uz to, kā cilvēks Dieva dāvanas izlieto, un vai tās nekavē viņa paļāvību un uzticību Dievam.

Taču bagātajiem Viņš velta rūgtu: „Vai, jums! Jums jau ir sava alga!”(Lk.6:24). Tātad - ja visu, ko Dievs mums dod, iemainām pret naudu un labklājību dzīvē, tad pārāk maz domājam un veltām savus talantus un spēkus tam, kam ir nozīmē Mūžības vērtējumā. Ne velti gudrais Sālamans (Sāl.Pam.30:8-9) lūdza mūsdienām un paradumiem tik neatbilstošu lūgšanu:

 „Divas lietas es lūdzos no Tevis, un neliedz man tās pirms es mirstu: elku kalpība un meli, lai būtu tālu projām no manis; nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man tomēr mierīgi baudīt man novēlēto barības daudzumu, - manu dienišķo maizi. Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt: Kur tad ir tas Kungs? Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva Vārdu.”

Tad nu nobeigumā nākas secināt, ka saprātīgums un pieticība var palīdzēt mums nekrist izmisumā un nezaudēt drosmi meklējot atbildes uz jautājumiem, kas rada raizes un nolaupa šodienas prieku.