Par dzīvi un Dievu

„Vai esat dzirdējuši stāstu par cīniņu starp diviem vilkiem?” - kāds vecs indiānis reiz vaicāja saviem mazbērniem. 
„Vilki var būt tik ļauni,” – teica bērni. 
„Jā, viens no šiem vilkiem patiešām ir ļauns”, atbildēja vectēvs. „Neuzticams un nelietīgs, acīs tam zaigo dusmas un skaudība, reizēm arī pasaulīgas skumjas un alkatība. Viņš domā tikai un vienīgi par sevi, vienmēr par kaut ko aizvainots, vienmēr iegrimis sevis žēlošanā un un melos. 
Bet otrs vilks ir gluži savādāks – tas ir laipns, priecīgs un mīlošs, viņš ikvienam iedveš cerību, rāmu mieru un pazemību. Šis vilks ir nesavtīgs un izpalīdzīgs, un viņš vienmēr stāv patiesības pusē.
Šie vilki cīnās bez mitēšanās – un ikvienam no mums ir zināma šī cīņa. Tā norisinās cilvēka dvēselē.”
„Vectētiņ, vai arī manā dvēselē cīnās vilki?”, jautāja kāds bērns.
„Protams, mazulīt.” – pasmaidīja vectēvs.
„Un kurš no vilkiem uzvarēs?”
„Tas, kuru tu pabarosi”– atbildēja vecais vīrs.
Jā, mums tik ļoti gribas iedomāties, ka mēs esam tie labie un pasaule vispār ir sadalīta labajos un sliktajos. Atliek tikai sliktos apkarot, un iestāsies tāda kā paradīze zemes virsū. Šī ideja cilvēces vēsturē ir nesusi tik daudz ļaunuma – karus, postu, naidu starp rasēm, reliģijām un tautībām. Pēc tam lasām ziņās, cik daudz nekrietnības un bēdu pasaulē, un mūsu dvēselēs karojošais, izsalkušais nezvērs tikai pieņemas spēkā un ļaunumā.
Nesaprotot to, ka labā un ļaunā šķirtne iet caur katra cilvēka sirdi, nevis starp tautām, mēs nekad nepārstāsim karot, nīst, celt ierakumus un cīnīties par savu iedomāto taisnību.
Nesaprotot to, ka jācīnās pret ļaunumu, kas mājo cilvēku dvēselēs, nevis pašiem cilvēkiem, cīņas būs nebeidzamas un garas.
Nesaprotot, ka ikviena cīņa vispirms ir cīņa pašam ar sevi, mēs noteikti zaudēsim – ne tikai cīņā pret ļaunumu pasaulē, bet arī cīņā pret ļaunumu sevī.