Reiz kādā slimnīcas palātā satikās divi uz nāvi slimi vīri. Vienam no viņiem gulta atradās pie loga, bet otram pie sienas, pie tam ļauna slimība viņu bija gultai pilnībā piekalusi. Vīri varēja vien stundām sarunāties – par dzīvi, pirmo mīlestību, savām ģimenēm, sievām, par pavadītajiem atvaļinājumiem, par bērnu dzimšanu – par visu, kas mūža nogalē mums katram varētu likties pieminēšanas vērts..
Katru pēcpusdienu vīrs gultā pie loga spēja uz brīdi piecelties sēdus – un katru dienu viņš savam gulošajam biedram stāstīja par pasauli tur – aiz loga. Par brīnišķīgo parku, pa skaisto dīķi ar mazo saliņu tā vidū, par mīlestības apņemtiem pārīšiem un vecākiem, kas pastaigājas ar saviem mazajiem draiskuļiem, barojot parka pīles. Bija pavasaris un katru dienu saulei atvērās aizvien jaunas ziedu šķirnes – milzīgi rododendru mākoņi un daudzkrāsainas lilijas – un katru no tām slimais vīrs savam biedram aprakstīja tik spilgti, krāsaini un dzīvi, ka arī gulošais vīrs uz brīdi jutās jauns, iemīlējies un laimīgs.
Tā pagāja dienas.. un nedēļas.. un pienāca diena, kurā vīrs pie loga vairs nepamodās. Viņa biedrs bija noskumis un kādu laiku sēroja – bet pēc laiciņa viņš lūdza pārstumt savu gultu brīvajā vietā pie loga. Māsiņa viņam labprāt palīdzēja, un vīrs, saņēmis visus spēkus, mazliet pacēlās uz elkoņa, lai kaut mirkli uzmestu skatienu brīnišķīgajai ainavai aiz loga. Bet aiz loga nebija parka – tur pelēka un neizteiksmīga slējās vēl viena slimnīcas korpusa siena.
„Māsiņ,” pārsteigumā iesaucās slimais vīrs. :Bet viss, ko redzēja mans mirušais biedrs – kur viņš to saskatīja”
„Saskatīja?” – pārsteigumā pārjautāja māsiņa. „Viņš nevarēja neko saskatīt, viņš bija akls..”
Mums katram ir bagātību krātuve ar kuru dalīties, ja vien skatāmies pasaulē nevis ar acīm, bet sirdi. Ne par velti gudrais Sālamans ir teicis – Nesaki savam tuvākam: "Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt. Mums katram ir – ikvienam, pat pašam nabadzīgākajam un slimākajam šīs pasaules iedzīvotājam ir kas tāds, ar ko iespējams dalīties.
Jautājums tikai – cik redzīgi mēs katrs esam? Cik daudz prieka un mīlestības mēs saskatām pasaulē sev apkārt un katrs savā sirdī? Cilvēki bieži vien mēdz prātot par to, kas būtu, ja būtu. Ja es vinnētu loterijā, tad gan – es māju uzbūvētu, visus savu draugu un radu kredītus nomaksātu, ziedotu labdarībai..
Jā, iespējams, ka daudzi no mums tā arī darītu. Bet kamēr lielais laimests vēl ceļā, atcerēsimies, ka mums ir ko dot tūlīt – mēs katru dienu sastopam kādu, kuram palīdzēt, kaut ar labu vārdu vai uzmundrinošu smaidu. Var gadīties, ka šim cilvēkam Tu būsi vienīgais, kas tajā dienā būsi tos dāvinājis – un arī viņa pelēkā siena aiz loga var uzziedēt visās varavīksnes krāsās.
Tavai rokai Dievs ir piešķīris visu...