Par dzīvi un Dievu

Reiz kāds eņģelis nolaidās uz zemes, lai atnestu Dievam vērtīgāko šīs zemes dāvanu. Redzēdams kādu ticīgu vīru atdodam savu dzīvību Kristus mācības dēļ, viņš nolēma, ka šī ir lielākā zemes vērtība un uznesa debesīs mocekļa asins lāsi. Arī Dievam, to saņemot, acīs bija asaras, taču eņģelim viņš teica, ka vēl nav saņēmis to, kas viņam visdārgākais.
Tad eņģelis atnesa pēdējos atraitnes grašus, ko viņa bija ziedojusi labiem darbiem - arī šo dāvanu Dievs novērtēja, taču tā viņam nešķita pati svarīgākā.
Eņģelis uznesa debesīs kādu Bībeli, kuras lapas no lietošanas bija kļuvušas pavisam plānas, novalkātas misionāra kurpes un vecāku mīlēta bērna smieklus – visas šīs dāvanas Dievam šķita labas un brīnišķīgas, tomēr tās nebija pašas vērtīgākās.
Un tad eņģelis satika divus vīrus sēžam pie strauta. Viens no viņiem bija pieliecies pie strauta padzerties un pēkšņi strauta atspulgā ieraudzījis savu grēku izvagoto seju. Izjutis pēkšņu grēku nožēlu, vīrs sāka raudāt. Eņģelis savāca vīra asaras un gribēja doties uz debesīm, kad pēkšņi ierunājas viņa biedrs. Viņš sāka runāt par debesīm - par piedošanu, par Pestītāju, par cerību, kas dzimst no nožēlotiem grēkiem. Vīrs klausījās ilgi, un asaras turpināja līt pār viņa vaigiem – bet pagāja laiks, un kaut kas viņa skarbajā sirdī sakustējās. Tā bija Kristus vēsts – tev ir piedots. Visi viņa grēki bija nomazgāti, un bēdu un izmisuma vietā nu sirdī mājoja Kristus žēlastība. Asaras turpināja birt, bet nu jau tās bija gluži citas – prieka un pateicības pilnas.
Eņģelis savāca arī šīs asaras un devās pie Dieva. Un šoreiz Dievs, saņemot dāvanas, dāvāja eņģelim smaidu.
Jo debesīs ir lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.

Cik jocīgi – bieži vien mēs neejam tur, kur esam uzaicināti, jo dāvana nav sagādāta, apģērbs nav piemērots, nav naudas, nav laika. Kristus mūs aicina ikdienas, jebkurā laikā un jebkurā izskatā - un vienīgā dāvana, ko viņš no mums sagaida, ir mūsu nožēlas pilnā sirds. Dāvana, kura tiks atalgota simtkārt – ar viņa piedošanu, cerību un mūžīgu dzīvību.