Par dzīvi un Dievu

„Mūk,” balsī, kas bija radusi pie nešaubīgas pakļaušanās, samurajs viņu uzrunāja: „māci man par debesīm un elli.”

Mazais mūks brīdi klusi lūkojās uz vareno milzi un tad nicinājuma pilnā balsī teica: „Mācīt tev par debesīm un elli? Es tev neko nevaru iemācīt! Tu esi netīrs. Tu smirdi! Tavs zobens ir aprūsējis, tu esi apkaunojums visai samuraju klasei! Vācies prom no manām acīm! Es nespēju uz tevi skatīties!”

Samurajs kļuva zvērīgi nikns – no dusmām viņš zaudēja valodu, kļuva sarkans kā biete un, izrāvis zobenu, to pacēla virs galvas, lai nogalinātu nekauņu.

„Lūk, tā ir elle”, klusiņām teica mūks.

Samurajs mirklī sastinga. Apziņa, ka šis nelielais vīrs mācības dēļ bija riskējis ar savu dzīvību, pildīja samuraja sirdi ar līdzjūtību un mīlestību. Pateicībā samurajs lēni nolaida zobenu un pēkšņi izjuta neparastu mieru.

„Un tās ir debesis”, maigi teica mūks.

Vācu teologs Fridrihs Ritelmeijers par dzīvi pēc nāves ir teicis sekojoši: „Cilvēka liktenis pēc nāves ir viņš pats.”

Mēs paši ar savu rīcību un savām vēlmēm nosakām to virzienu, kurā dodamies – un dzīve šeit, uz zemes, ir tā vieta, kur mēs vēl varam ko mainīt un izvēlēties. Būt cilvēkam – tas nozīmē arī uzņemties atbildību – to, ko mēs darām, darām tāpēc, ka tā gribam. Protams, būtu liekulīgi apgalvot, ka iespējams nodzīvot dzīvi, ne reizes nesadusmojoties – bet, vai vairojam nepiedošanu, dusmas un atriebību un meklējam tam attaisnojumu, vai arī lūkojamies piedošanas un mīlestības virzienā – tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.

Ko izvēlies tu, klausītāj?