Reiz kāda maza meitene nāca mājup no skolas. Debesis bija nomākušās, mākoņi savilkās aizvien draudīgāki, tomēr mazo meitēnu tas nebiedēja – viņa droši uzsāka savu ceļu.
Drīz vien atskanēja arī pirmie pērkona grāvieni un tumšos mākoņus pāršķēla zibens šautras. Māmiņa, gaidot mājās savu mazo meitiņu, un neredzot to izkāpjam no skolas autobusa, iedarbināja auto un devās pretim savam bērnam.
Un drīz vien viņa to ieraudzīja – mazā meitene droši soļoja gar ceļa malu, pie katra zibens spēriena apstājoties, paceļot acis pret debesīm un saulaini tām uzsmaidot.
„Mīlulīt, kāp mašīnā, ko tu tur dari?” izbrīnījusies sauca māte. „Tūlīt, māmiņ”, atbildēja smaidīgais bērns. „Es tikai vēl mazliet papozēšu, man patīk, ka Dieviņš mani fotografē!”
Bailes, protams, pašas par sevi nav sliktas – ir reizes, kad tās mūs pasargā, kalpojot kā brīdinājuma signāls. Diez vai būtu prātīgi iedrošināt mazo meitenīti turpināt ceļu, uzsmaidot katram zibens spērienam. Domājams, ka mazās meitenītes māmiņa savai meitiņai paskaidroja, ka Dievs mūs drīzāk fotografē caur apkārtējo cilvēku skatieniem, nevis pērkona grāvienos.
No otras puses – cik jauki ir būt kā šim mazajam bērnam, kuram dzīve līdz šim mācījusi uzticēties un nebaidīties! Situācijā, kuru varētu uzskatīt par bīstamu, ieraudzīt ko pārsteidzošu un brīnumainu. Ikvienā dzīves brīdī saskatīt nevis robežas, bet iespējas. Durvis, kuras Dievs atvēris tad, kad aizvēris logu. Kā teicis kāds nezināms autors „Dzīves jēga nav gaidīt, kad beigsies negaiss! Dzīves jēga ir iemācīties dejot lietū!”
Vai tu proti dejot lietū, klausītāj?
Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!