Par dzīvi un Dievu

Reiz kāds puisītis saņēma dāvanu – lielu globusu, ietītu spožā zīdpapīrā. Tētis to bija sagādājis, cerībā radīt puisim interesi par ģeogrāfiju. Un tā arī notika – puikam patika lielā krāsainā bumba, kura smieklīgi griezās ap savu asi, ja to iekustināja, viņam patika noskaidrot, kā saucas katrs no krāsainajiem pleķīšiem uz šīs bumbas, viņš sapņoja par tāliem ceļojumiem, kādos kopā ar tēti varētu doties – uz Havaju salām, Namībijas tuksnešiem, Norvēģijas fjordiem. Puisītis globusu turēja uz plaukta pie savas gultas. Mana pasaule – viņš teica. Tā ir mana mīļā pasaule.
Kādu vakaru, kad puisītis jau bija aizmidzis, tētis sakāroja atsvaidzināt savas ģeogrāfijas zināšanas un devās uz puisīša istabu. Klusi tajā iegājis, tēvs paņēma globusu un devās ārā, kad pēkšņi puika, pamodies pieslējās gultiņā sēdus un izbrīnīts vaicāja – tēti, ko tu domā darīt ar manu pasauli?
Jāsaka, ka šis ir diezgan nopietns jautājums. Tiešām, ko mēs domājam darīt ar savu pasauli? Jaunākā paaudze bieži vien uzdod saviem vecākiem šo jautājumu – mazi bērni dusmojas uz vecākiem, kad tie grib sakārtot viņu rotaļlietas – tā taču bija rūķu māja, vai tad tu nesaproti? - viņi saka kad mēs esam novākuši istabas vidū sakrauto kluču kaudzīti. Paaugoties, tie uz mums dusmojas par aizliegumu iet uz vēlu vakara ballīti – ko tu jaucies manās lietās, es taču jau esmu liels. Bet, kad bērni ir pieauguši, tie saprot, ka mūsu lielā, skaistā pasaule arī ir neglābjami sabojāta – un tad šis jautājums jau kļūst pavisam nopietns – tēt, ko tu esi izdarījis ar manu pasauli?
Mēs reizēm kļūdāmies audzinot savus bērnus un jaucot viņu iedomu pasaules. Bet pavisam noteikti mēs esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas, mēģinot ieviest kārtību īstajā pasaulē. Kari, terorisms, piesārņojums, aizmiršanās narkotikās, kas viss kopā rada neskaitāmas ciešanas - un tas viss uz šīs brīnišķīgi skaistās, krāsainās bumbas, ko saucam par savu pasauli.

Interesanti, ko Dievs domā, uz to lūkodamies? Patiesībā jau mēs zinām ko – arī viņš, gluži tāpat kā mazais puisītis, to mīl. Un ja mēs savos pasaules kārtības ieviešanas pasākumos paļautos uz Viņu, tad atbildēt bērniem uz jautājumu– ko tu gribi darīt ar manu pasauli - būtu nesalīdzināmi vieglāk. Mēs droši tad varētu teikt – neko sliktu, mīlulīt, neko sliktu.