Par dzīvi un Dievu

Par meliem saka, ka tie ir domu un vārdu savstarpēja neatbilstība. Bet varbūt, tie ir arī pašu domu savstarpēja neatbilstība? 

Vai mēs varam būt brīvi no meliem? Vai varam izvēlēties: ticēt meliem vai neticēt. Melot vai nemelot? Un vai tiešām meli ir slikti, ja jau tie ir tik neatraujami no mūsu dabas un dzīves kā āda no ķermeņa. Vai tas būtu pārspīlējums? Varbūt.

Tātad meli rodas, ja saku to, ko nedomāju. Kāpēc?

Tāpēc, ka baidos- par sevi, par otru. Tieša valoda aizkaitinātu, izraisītu strīdu. Tad meli šķiet saticības un miera līdzeklis.
Tāpēc, ka gribu kaut ko sev, vai otram, kam meli kalpo par līdzekli, lai to iegūtu. Nokārtotu pēc sava prāta. Tad meli palīdz, lai īstenotu nereti – gluži labvēlīgus nodomus.
Tāpēc, ka visi tā dara. 
Tāpēc, ka tā ir pieņemts. Un šis visos laikos modernais, gandrīz vai par tikumu padarītais, paradums- mainīt senču vai paša prāta pieņemtos uzskatus, pret to, ko tobrīd kāda vara vai ļaužu grupa uzskata par neapgāžamu patiesību. 

Nu labi, pietiek. Nav nemaz tik briesmīgi. Vai maz vispār vērts pievērst meliem tik lielu uzmanību? 

Ar paša domu savstarpēju neatbilstību jeb meliem savā iekšienē mēs aci pret aci nonākam brīdī, kad meli tiek vērsti pret mums. Pret katru- tieši un personīgi. 

Teorētiski mēs pieņemam, ka meli ir pieļaujami, praktiski ar tiem saskaroties- gluži citādi:
Meli nešķiet miera un saticības līdzeklis, kad tavs bērns, lai izvairītos no strīdiem, samelo, ka bijis pie tantes, bet patiesībā nakti pavadījis ar draugiem kādā klubā.
Meli neliekas pieņemami, ja tavu amatu iegūst kolēģis, kurš iepriekš rūpīgi un ilgstoši tevi apmelojis.
Un „ kaut arī visi tā dara” meli neliekas labi vai nevainīgi, kad satiksmes negadījumā, kurā cieti, vainīgais uzpērk lieciniekus, kuri maina liecības tev par sliktu un tu paliec ar sadauzītu mašīnu un zaudētiem apdrošināšanas punktiem..
Ar šiem trīs piemēriem varētu pietikt, lai meli mums katram vienam liktos slikti, kaut arī visa sabiedrība tos atzītu par nekaitīgiem un visai noderīgiem savstarpējā komunikācijā. 

Katram ir gadījies vēlēties neiespējamo. Katram ir gribējies, pieliekot visus spēkus- panākt savu, iegūt, paturēt, neatdot. Izmisīgi meklējam, kā to izdarīt-  nereti viens no pirmajiem un iedarbīgākajiem ieročiem liekas meli. Bet seko vilšanās. Jo melu noderīgums IR meli.

Kā naktī, sniegā un salā iet pēc zemenītēm, jo tad man būs tas, ko vēlos- bet salst pašam, un vējš sejā sitas pašam. Un bez ogām jāpaliek pašam. 

Garīga cilvēka priekšrocība ir tā, ka trešo vai piekto vai septiņpadsmito reizi ejot viņš pamanīs, ka tādā pasaulē, kādu to iekārtojis Dievs, ziemā un salā zemenīšu nav. Tās nevar atrast, jo lietu kārtība, to neparedz.
Garīga cilvēka priekšrocība ir tā, ka trešo un piekto un simto reizi melojot, viņš pamanīs, ka meli nav labi. Ka melojot iegūtais nenāk par labu ne sev, nedz citiem, jo lietu kārtība to neparedz.

Meli noārda realitāti, ko Dievs ir radījis, kurā Viņš mūs ir licis un uzticējis mums to pārvaldīt. Vācu teologs Bonhēfers to vēl skarbāk nosaucis par „mērķtiecīgu Dieva radītās un Dieva piepildītās realitātes iznīcināšanu”.

Jo garīgās pasaules likumi, ko mēs pazīstam, kā desmit baušļus, astotajā bauslī māca: Tev nebūs nepatiesu liecību dot. Tātad- tev nebūs melot. 
Tāpat kā āboli no koka vienmēr krīt uz leju un neviens nepiedzimst vecs, lai gadu gaitā kļūtu par zīdaini, arī garīgajiem likumiem ir savas likumsakarības. Un sekas.