Reiz kāds precēts pāris ievācās jaunā mājā. Nākamās dienas rītā, dzerot kafiju, sieva palūkojās caur logu un, ieraudzījusi aiz sētas kaimiņu izkaram tikko izmazgāto veļu, sašutumā noskurinājās. Nu paskat tik, cik netīra veļa viņiem izmazgājusies – sieva teica vīram.
Vīrs pameta skatu caur logu, un turpināja lasīt avīzi, nepievēršot sievas teiktajam nekādu nozīmi.
Bet sieva nerimās – varbūt viņi lieto lētu veļas pulveri.. bet varbūt viņiem ir vēl pagājušā gadsimta veļas mašīna... varbūt viņi vispār to veļu mazgā ar rokām.. nu paskat, māja kā pils, bet nevar veļasmašīnu atļauties nopirkt..
Un tā viņa turpināja ik reizi, kad kaimiņi sētā žāva veļu. Bet vīrs, uzmetis sievai domīgu skatienu, šajās vaimanās tā arī nemēdza iesaistīties.. viņš vispār bija iemācījies klusēt. Ne par velti mēdz teikt – runāšana sudrabs, klusēšana zelts.
Te kādu rītu vīru pārsteidza izbrīna pilns sauciens – vai tu re! Nu pilnīgi cita lieta, baltie palagi pilnīgi mirdz un laistās! Beidzot laikam labu pulveri nopirkuši!
Neko viņi nav pirkuši – beidzot ierunājās arī vīrs. Es vienkārši šorīt piecēlos mazliet ātrāk un nomazgāju mūsu virtuves logu..
Ir interesanti uzklausīt cilvēku stāstus – īpaši ja vairāki cilvēki stāsta par vienu un to pašu notikumu. Reizēm salīdzinot šos stāstus, šķiet, ka notikums noteikti bijis nevis viens, bet vairāki, tie risinājušies dažādās vietās un dažādos laikmetos. Subjektīvie un objektīvie viedokļi, protams, mēdz atšķirties - mums katram ir sava vērtību sistēma, audzināšana, skatījums uz lietām un rakurss kāda tās apskatām. Un tas ir labi, jo būtu taču neinteresanti dzīvot pasaulē, kur viss ir vienāds un saprotams.
Atšķirīgi viedokļi, protams, ir labi. Bet nav labi skatīties uz citiem caur savu netīro logu. Nav labi tiesāt citus par to, ko neesi paveicis pats – bet tieši to mēs tik bieži darām. Vainojam citus, lai pašiem nebūtu jāķeras pie darba.