Par dzīvi un Dievu

Kādam vīram bija dēliņš, kuru viņš ļoti mīlēja. Katru brīvo brīdi pēc darba vīrs pavadīja kopā ar dēlu - taču vienu vakaru sagadījās tā, ka darbu bija tik daudz, ka tos vajadzēja pabeigt mājās.
„Ko darīt ar puisīti”, – domāja vīrs. „Viņš taču ir pieradis, ka, atnākot mājās, mēs visu darām kopā. Jāizdomā viņam kāda nodarbošanās, kamēr strādāšu”, nolēma vīrs, un, palūkojies apkārt, ieraudzīja žurnālu, kuram uz vāka bija pasaules karte. Viņš izgrieza karti, saplēsa to mazos gabaliņos, un iebēra sev kabatā.

„Paskaties, ko tev atnesu”, pārnācis mājās, puisītim teica tēvs: „Es pats tev izgatavoju puzli! Mēģini to salikt, bet es tikmēr pabeigšu savus darbus!”
Pēc nepilnas stundas puisēns atnāca pie tēva. „Saliku!” viņš priecīgs teica.
„Tik ātri”, brīnījās vīrs. „Kā tas iespējams?”
„Nu redzi, tēt – tai kartei otrā pusē bija cilvēka seja. Es saliku to cilvēku, un tad jau arī pasaule nostājās savās vietās.”
Ir tik jauki vērot mazus bērnus, kas aug vecāku mīlestības paspārnē – viņi skaidri zina, ko grib, smejas, kad ir priecīgi, raud, kad viņiem sāp, smaida ikvienam, kas viņiem uzsmaida. Viņi ir laimīgi, jo viņi neizliekas. Ne par velti Bībelē ir vārdi – „laidiet bērniņus pie manis, jo viņiem pieder Debesu valstība.”

Kur paliek mūsu bērnības brīvība? Vai noslēpjas aiz dažādajām maskām, kuras nepārtraukti sev piemērojam? Vai bieži vien nav tā, ka aiz uzliktās maskas pazaudējam savu patieso es?
Dievs mūs katru ir radījis pēc sava tēla un līdzības – un katram no mums ir savas dāvanas. Vai protam ieraudzīt un izkopt šīs dāvanas – tā, lai dzīvojot saskaņā ar sevi un Dievu, mūsu sadrumstalotā pasaule atkal iegūtu krāsu un veselumu?
Vai tu to proti, klausītāj?