Par dzīvi un Dievu

Uz zemes bija iestājies milzīgs sausums. Pat visizturīgākie koki, kuru saknes sniedzās dziļi zemē, lēnām izkalta un viens pēc otras zaudēja lapas. Akas, upes, avoti un strauti palēnām izsīka – arī tiem vairs nebija spēka pretoties sausumam. Visas puķes bija nokaltušas – tikai blakus kādam avotam bija palikusi dzīva viena maza, necila puķīte, jo avots tai katru dienu atvēlēja pa pilienam ūdens. Taču pēc kāda laika avots sāka šaubīties: "Viss izžūs, izkaltīs un ies bojā. Es taču neko nespēju mainīt. Kāda gan jēga tam, ka es ļauju tiem pāris pilieniem nonākt zemē?"

Netālu auga koks. Izdzirdis avota žēlošanos, tas sacīja:"Neviens taču no tevis negaida, ka tu liksi uzziedēt tuksnesim. Tavs uzdevums ir dot dzīvību kādai puķei. Tikai vienai puķei! Vairāk ne."

Šķiet, ka mūsdienās kļūst aizvien grūtāk saprast, kur tad slēpjas īstā dzīves jēga un uzdevums. Apkārt ir tik daudz piedāvājumu, tik daudz iespēju – un tad reizēm sāk šķist, ka viss ir jāpaspēj, no visa jānobauda. Ja mēs visā nopietnībā noticam, ka atvaļinājums tikai tad ir izdevies, ja ir izdevies aizbraukt uz eksotiskām salām, normāla dzīve ir iespējama tikai tad, ja tev ir trīsstāvu privātmāja un bērnu drīkst laist pasaulē tikai tad, ja varēsi tam nodrošināt visu iepriekšminēto un vēl izglītības iespējas Oksfordā, tad mazliet vienkāršāka ikdienas dzīve var sāk šķist kā tuksnesis, kurā lēnām izdziest visi tavas dzīves sapņi un ieceres. 

Vai mūsu uzdevums ir likt uzziedēt šim iedomātajam tuksnesim, atdot visus savus spēkus, uzkrājumus un talantus, lai atrisinātu visas savas un pasaules problēmas? Nē, izrādās, ka mūsu uzdevums ir palīdzēt vienai puķei. Kaut tikai vienai. Darīt tik, cik nu katram pietiek spēka, bet darīt to no sirds, ar prieku un nešauboties – lai mūsu puķe spētu dot dzīvību arī citām un iedomu tuksnesis pārvērstos īstā un ziedošā puķu dārzā.