Kādā nelielā Itālijas kafejnīcā, netālu no Venēcijas, esot kafejnīca, kurā jau no seniem laikiem ir ieviesies itin dīvains paradums. Iedomājies situāciju, kurā tu sēdi kafejnīcā un vēro, kā ik pa brīdim kāds no apmeklētājiem oficiantam palūdz atnest vienu kafiju sev, bet vienu - sienai. Jā, patiešām, sienai. Oficiants apmeklētājam arī atnes vienu kafiju, savukārt sienai netiek kafija, bet pie tās tiek piesprausta zīmīte – tase kafijas. Apmeklētājs, protams, samaksā par 2 kafijām. Un tā – ik pa brīdim sienu pacienā gan jaunas meitenes, kas atnākušas pačalot, gan kundzes un kungi gados, gan jaunas māmiņas ar bērniem, gan studenti – kas nu kuro reizi.
Ja šajā kafejnīcā uzturas ilgāk, tad mistērija tiek atrisināta. Proti, reizēm kafejnīcā ienāk trūcīgāka izskata cilvēki, kuri, pirms sēsties pie galdiņa, uzmet skatienu sienai. Ja pie sienas ir kāda kafijas zīmīte – un tādas tur ir gandrīz vienmēr, tad tiek veikts arī pasūtījums– man, lūdzu, vienu kafiju no sienas. Oficiants, dodoties pēc kafijas, paņem vienu lapiņu un izmet to ārā – bet apmeklētājam atnes viņa pasūtīto kafiju – bez maksas.
Noteikti atradīsies cilvēki, kas teiks – kāds absurds, kāda man garantija, ka par manu noziedoto naudu tur regulāri nepusdieno kāds dīkdienis. Mēs, bieži vien, darot labu, gribam to darīt kāda noteikta iemesla dēl – lai pasaule kļūtu labāka, lai īstenotos kāds projekts, lai izdotos kāds mūsu aprēķins. Tas taču ir tik cilvēcīgi – gribēt redzēt sava darba rezultātu. Un mēs skaitļojam, rēķinām un plānojam, aprēķinām izdevīgumu un iespējas.
Dievs gan tā nedara. Viņš liek saulei uzlēkt gan pār nabagiem gan bagātiem, pār ļauniem un labiem cilvēkiem. Viņš katrā saskata iespēju un katru aicina pie sevis, samaksājot ne tikai par kafiju, bet gan par mūžīgo dzīvību. Ikvienam no mums.
Arī Tev.
Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!