Reiz senos laikos kāds karalis nolēma pārbaudīt savus valsts pavalstniekus. Saviem kalpiem viņš pavēlēja ceļa vidū uzvelt milzīgu klintsbluķi, bet pats, netālu noslēpās. Daudzi no karaļvalsts bagātākajiem tirgotājiem un galminiekiem, to ieraudzījuši dusmojās, mēģinaja apbraukt, skaļi dusmojās un aprunāja karali, ka tas nevīžo turēt savas valsts ceļu tīrus, bet neviens pat nemēģināja mazliet papūlēties un klintsbluķi no ceļa novelt.
Te pēkšņi parādījās kāds zemnieks, nesdams uz tirgu nešļavu ar augļiem. Pietuvojies klintsbluķim, zenmieks nolika savu smago saini zemē un sāka prātot. Re, kāds milzīgs bluķis te novēlies. Varētu jau iet tam garām, bet ja nu pajūgs brauc un zirgs sabīstas? Zirgs var ieskriet grāvī, salauzt ratus, cilvēki arī var ciest – tā to nevar atstāt. Un zemnieks ķērās pie darba, viegli tas nenācās, tomēs pēc ilgas stumšanas, rakšanas un velšanas, bluķis bija no ceļa nost. Noguris zemnieks pieliecās, lai paceltu savu smago nešļavu – un ko gan viņš ceļa putekļos pamanīja? Vietā, kur pirms tam stāvēja lielais klintsbluķis, gulēja naudas maks. Un tavu laimi - pilns ar zelta monētām, bet ne tikai ar tām. Makā bija ielikta arī vēstule maka atradējam.
Paldies par darbu – tur bija rakstīts. Šī nauda ir atalgojums labajam cilvēkam, kurš nepagāja garām, bet apstājās izdarīt labu darbu!
Redz kāda laba mācība tika zemniekam – ikviens šķērslis mūsu dzīvē ir iespēja ko mainīt un uzlabot! Vai mēs bieži priecājamies par ceļā liktajiem akmeņiem? Biežāk mēs šķendējamies un bēdājamies un esam dusmīgi uz visu pasauli, sevi un Dievu par nepareizā ceļa izvēli. Bet ne jau vienmēr svarīgi ir ātri sasniegt mērķi.
Ceļš bieži vien ir vissvarīgākais.