Par dzīvi un Dievu

Reiz zemi bija pārņēmusi auksta un gara ziema – un daudzi dzīvnieki un putni aizgāja bojā, jo lielajā aukstumā nevarēja atrast sev barību un noguruši ļāvās aukstumam un nāvei.
Starp visiem pārējiem dzīvniekiem no sala cieta arī ežu saime, bet tad, sapratuši ka kopā būs siltāk, tie saspiedās ciešāk, mēģinot nosargāt to mazo siltumiņu, kas viņos vēl turējās. Siltāk viņiem kļuva gan, bet reizē tas bija arī diezgan sāpīgi – nu jūs jau paši variet iedomāties, cik patīkami būtu pieglauzties ezim...
Nu labi, padomāja ežu saime... kāpēc gan mums jāļaujas tādām sāpēm. Gan jau mācēsim izķepuroties arī pa vienam – un tie vairs nemēģināja sildīties pie otra sāniem, bet mēģināja ar skarbajiem apstākļiem tikt galā katrs pats. Bet sals bija stiprāks un ežu saime saprata, ka izvēle nu ir gluži skaidra – vai nu sals un nāve, vai arī siltums un sāpes. Eži nolēma, ka siltums, kas rodas no attiecībām ar citiem, ir tā vērts, lai par to maksātu ar to, ka reizēm mazliet sāpēs. Un tā viņi izdzīvoja garo un auksto ziemu, un dzīvo uz zemes vēl šobaltdien.

Mēs bieži vien jūtamies kā eži savās ģimenēs – ne tikai ģimenē, bet reizēm arī starp draugiem, darbā, vai pat savā valstī. Ir jau labi būt kopā, dalīt rūpes un arī priekus – bet mums katram ir arī sava patiesība, kas reizēm maitā dzīvi kā darvas karote medus mucā. Un tad mēs izvēlamies doties prom – no savas ģimenes, no mājas, vai reizēm pat no valsts, cerot, ka tur sāpēs mazāk.
Māksla sadzīvot ar citiem nesākas ar savas patiesības ieciršanu akmenī. Tieši otrādi – tā sākas ar ieklausīšanos un otra pieņemšanu. Tas sākas ar sāpēm, ko rada atziņa, ka varbūt ne vienmēr taisnība ir Tev.
Kad mēs satiekamies ar Kristu, arī tad mums sāp. Mums sāp savu grēku smagums, ko mums atklāj mūsu pamodinātā sirdsapziņa. Un mēs nolemjam aiziet, paslēpties, nedzirdēt. Bet Kristus atkal un atkal mūs uzrunā – jo viņš ir nācis pie visiem cilvēkiem, viņš ir pieejams ik brīdi, kad vien no sirds un patiesi gribam izprast paši savu nogurušo dvēseli.
Un tas nekas, ka varbūt mazliet sāpēs.