Kazino un laimētavas ir teju uz katra ielas stūra, pat mazos ciematiņos un lauku pilsētiņās ir kāda spēļu zāle vai spēļu automāts vietējā veikaliņa stūrī. Pirmajā acu uzmetienā tā šķiet spoža, vilinoša un daudzsološa pasaule, kura ir aicinoša līdz brīdim, kamēr esi gatavs tērēt naudu. Vai tās patiešām ir laimētavas vai tomēr purvs, kurš cilvēkus ierauj sevī, padarot atkarīgus un nelaimīgus? Vai šajās vietās patiešām ir iespējams kaut ko laimēt vai tomēr tikai zaudēt visu, kas tev pieder? Bēdīgākais, ka, iestiegot šajā purvā, cilvēki zaudē ne tikai naudu, bet arī ģimeni, darbu un draugus.
Vitālijam ir 36 gadi. Vīrietis strādājis labi apmaksātā darbā, iegādājies māju, mašīnu.
“Jutos labi, man dzīvē veicās, šķita, ka jūra ir līdz ceļiem, un es pats visu varu. Nenoliedzami, bija arī liela spriedze darbā, piektdienu vakaros gribējās izklaidēties un darīt kaut ko, kas liktu aizmirst par ikdienas pienākumiem un stresu. Tērējos uz nebēdu, protams, arī draugu, kuri dzīroja uz mana rēķina, netrūka. Atceros, mamma man vienmēr atgādināja- Vitālij, esi mierīgāks, nedzīvo tā, it kā tev kāds dzītos pakaļ. Man šķita, ka pats visu zinu labāk.
Kādu vakaru draugu kompānijā devāmies uz kazino. Iedzēru un pat nejutu, cik daudz naudas esmu paspēlējis, tikai atceros- man ļoti patika šī sajūta, šķita vēl viena likme, un tad es noteikti kaut ko laimēšu. Un tā sākās apburtais loks. Tvēru šo sajūtu un biju gatavs atdot jebko, lai to piedzīvotu atkal un atkal no jauna. Visa pārējā dzīve, arī darbs, palika otrajā plānā. Kad naudas kļuva mazāk, uz kazino doties vairs nevarēju, gāju uz spēļu zālēm, spaidīju podziņas piemājas bāra automātā. Šķita, iemetīšu naudu automātā tikai vēl šo vienīgo reizi un atgūšu visu naudu, ko esmu zaudējis.
Protams, arī draugi, ar kuriem kopā uzdzīvoju, pazuda. Lai spēlētu, biju iztirgojis visu iedzīvi, zaudēju māju, jo nespēju samaksāt kredītu. Pat iznesu mantas no mammas dzīvokļa.
Tomēr šajā laikā arī sapratu, ka ģimene ir visdārgākais, kas var būt. Tieši mana mamma un brālēns bija tie, kas palīdzēja tikt uz kājām un nenovērsās no manis. Vai pareizāk būtu teikt- viņi man parādīja, ka tikai es pats to varu izbeigt. Brālēns pastāstīja par anonīmo spēlmaņu grupu. Pirmajā tikšanās reizē uzzināju, ka 8 no 10 grupas vīriem uzvarējuši savu atkarību, pievēršoties Dievam. Sākumā man tas šķita smieklīgi. Domāju, ko gan Bībele- gadsimtiem sena grāmata- var man pastāstīt par manu atkarību? Izstāstīju par sanāksmē piedzīvoto mammai, un viņa man iedeva savu Bībeli. Pirmais, ko uzšķīru bija 46. psalms : Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.
Esmu vēl tikai ceļa sākumā, kurš ved uz dzīvi bez azartspēlēm, bet es ticu, ka izdosies. Es ticu. Un atkārtoju psalmu, kurš kļuvis par manu vadmotīvu.”“Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.”/Psalmi 46: 2/
Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!