Par dzīvi un Dievu

Katrīnai ir 31 gads. Viņa ir ne tikai sieva un mamma, bet arī strādā algotu darbu. Steidzīgais dzīves ritms, pienākumi, spiediens no sabiedrības par to, ka jābūt ideālai māte - tas viss pamudinājis jauno sievieti meklēt glābiņu virtuālajā pasaulē. “Gribējās kaut uz brīdi nedomāt par vienmuļo ikdienu un problēmām. Es pat nemanīju, ka ikdienišķa e-pasta izlasīšana pārvērtusies stundām ilgā sēdēšanā sociālajos tīklos, ignorējot reālo dzīvi..”

Vai Katrīnas stāsts nav kļuvis par visas sabiedrības stāstu? Vai Katrīnas vietā nevarētu likt Jāņa, Sintijas, Emīla vārdus? Diemžēl -  daudziem virtuālā pasaule aizstājusi reālo. Arī atkarība no interneta var būt postoša, iznīcināt attiecības un sāpināt apkārtējos. Skrienot vāveres ritenī mēs esam aizmirsuši, cik daudz prieka sniedz klātbūtne, sarunas, pieskārieni, bērnu samīļošana. Vai laikmetā, kad tālruņus glāstām biežāk nekā savus tuviniekus, vēl spējam izjust īstas emocijas?

Katrīna, kā apjauti ka sociālie tīkli kļuvuši par tavas dzīves centru?

Patiesībā - es ilgi negribēju atzīt, ka tā ir problēma. Pašai šķita, ka tikai pārbaudu e-pastu vai apskatu  jaunākās bildes Facebook vietnē. Bija sajūta, ka ikdienas dzīve sastāv tikai no pienākumiem, visi no manis nemitīgi kaut ko prasa, gaida. Pinterest, Instagram, Facebook kļuva par manu glābiņu. Neredzēju un nedzirdēju neko sev apkārt, skaistās bildes uz brīdi lika aizmirst to, ka jutos iztukšota. “Sēdēju telefonā” pat brīžos, kad bērns man stāstīja, kā pavadījis dienu. Ar vīru dzīvojām kā svešinieki. Ironiskākais ir tas, ka es dusmojos uz viņu par to, ka viņš mani nesaprot!

Reiz kādā svētdienā mūsu draudzē mācītājs runāja par mūsdienu atkarībām - ne tikai par alkoholu un narkotikām, bet arī par to, kā ar savu dzīvesveidu kalpojam mantām, naudai, popularitātei.

Vai dzirdētais tev lika apstāties?

Ne uzreiz! Aizejot mājās prātā pārcilāju dievkalpojumā dzirdēto Bībeles citātu - “nekas mani nedrīkst kalpināt.” Bija kauns atzīt pašai sev, ka es esmu viena no tiem,  kas ir “iekrituši” virtuālās pasaules kārdinājumā. Es taču esmu kristiete, man taču jābūt piemēram, kā dzīvot! Bet es dusmojos uz savu bērnu, ka viņš sauc mani spēlēties brīdī, kad “laikoju” jaunākās bildes Instagrammā. Kā jebkuram atkarīgajam arī man šķita- ja gribēšu, apstāšos! Ielikšu tikai vēl vienu bildi, tikai padalīšos ar šo ierakstu, šoreiz nu gan tas būs pēdējais komentārs! Bet tukšumu sevī nevar aizpildīt, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Jāmēģina nemelot sev. Novērtēt patieso situāciju. Neatstumt tos, kas vēlas mūs atbalstīt.

Tagad reizi dienā ieeju vietnē Facebook. Apskatos, reizēm ielieku kādu bildi, bet mēģinu pati sev atgādināt- internets kalpo cilvēkiem, nevis mēs kalpojam virtuālajai pasaulei.

Bet kur cilvēkam rast piepildījumu, lai neiekristu šādos kārdinājumos?

Dievā, ģimenē, kopā būšanā, mīlestībā!

Jāatceras, ka arī kristieši nav pasargāti no ļaunuma, nelaimēm, atkarībām, slimībām. Bet Dievs taču nesola, ka mūsu dzīvēs nekad nenotiks nekas slikts! Viņš sola, ka nekad nepametīs mūs. Turklāt, mūsu rīcībā ir visspēcīgākais ierocis- lūgšana!

 Nesen lasīju teicienu- ja mēs savus tuvos samīļotu tikpat daudz reižu, cik pieskaramies saviem viedtālruņiem, pasaule kļūtu labāka jau rīt. Jāatrod laiks, lai  apstātos! Lai izbaudītu attiecības. Lai palasītu. Lai paskatītos dabā. Vai esat pamanījuši, cik skaistas ir debesis pēc lietus? Galu galā- jāapstājas, lai paskatītos acīs saviem bērniem, vīram, darba kolēģiem. Noteikti jāmācās baudīt nekā nedarīšanu. Jāļaujas Dieva plānam. Vienkārši jābūt!

“Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt.” /1.Kor. 6:12/