Es uzaugu kristīgā ģimenē, bet nekad nebiju izcila baznīcā gājēja. Es ne vienmēr biju pārliecināta, vai tur iederos un vai man tas ir vajadzīgs. Bija laiks, kad es jautāju sev, kāpēc es ticu tam, kam ticu. Es negribēju būt tik vientiesīga, lai domātu, ka tādēļ, ka šī ir vienīgā ticība, ko es pazīstu, tā ir labākā vai vienīgā iespēja sastapt Dievu. Vai es būtu kļuvusi par kristieti, ja būtu piedzimusi budistu ģimenē,? Un cik lielā mērā mana ticība atspoguļo manu vecāku vēlmes un centienus?
Tad es nolēmu uzzināt, kam tic citi, un kam netic. Lasot, apmeklējot dievnamu, sarunājoties ar cilvēkiem es diezgan daudz uzzināju un ieguvu interesantus draugus. Priekšplānā izvirzījās divi jautājumi:
Kāpēc man jāiet uz baznīcu?
Un kāpēc es ticu, tam, kam ticu?
Un kā lai atbild uz pirmo jautājumu, neatbildot otro?
Reiz kāds augstskolas pasniedzējs man teica, ka neapmierinātība veicinot attīstību. Cik es biju neapmierināta! Es lasīju par reliģiju vēsturi un visuma izcelšanos, par brīvo gribu un pēcnāves dzīvi. Dažādu reliģiju salīdzināšana padara cilvēku par garīgu bezpajumtnieku. Visas reliģijas sāk izskatīties pēc mītiem, kas domāti, lai cilvēki naktī varētu mierīgāk gulēt, un Visums ir nejaušību virkne.
Citu ticību pamatlicēju vidū, Jēzus tēls iezīmējās atšķirīgs un unikāls. Viņš nebija vien jauks cilvēks, gudrs skolotājs vai pravietis. Lasot Bībelē Viņa vārdus es arvien personīgāk izjutu, ka Viņš sevi nodeva nāvē arī manis dēļ, ka Jēzus ir kāds, kuram piemīt gudrība un visa vara, un tomēr Viņš mīl mani kā draugu.
Manu pārliecību, ka Jēzus ir Patiesība, neradīja pierādījumi, kaut arī tādi bija. Tās nebija arī sajūtas, kaut arī es sajutu paļāvību uz Viņu, un manī radās miers, kas ir dziļāks, par to, kas ļauj mierīgi gulēt naktī. Manī iemājoja pārliecība un cerība, kas ir ārpus saprašanas robežām. Manas attiecības ar Jēzu- un tās tiešām ir abpusējas attiecības- ir kas vairāk kā saskaitāmo summa. Viņš ir apliecinājis, ka es piederu Viņam. Es zinu, ka nevarētu Viņam ticēt ar savu saprašanu un spēku. Tāpēc es zināju, ka Viņš bija mani atradis pirmais. Man bija Viņš tikai jāatpazīst un jāsaņem Viņš pretī jau izstieptā plauksta.
Daži mani draugi sauc Jēzu par dīvaini. Viņi saka, ka visi ceļi ved pie Dieva. Es savukārt domāju, ka Jēzus ceļš ved pie visiem cilvēkiem.
Kāpēc es eju uz baznīcu? Jo es varu! Es varu slavēt, es varu tur atstāt savas raizes, bažas un kļūdas, un Jēzus mani no tām atsvabina. Mani maina Svētais Gars, nevis mana centība būt perfektai. Es kopā ar citiem varu dziedāt un lūgt, un Jēzus dēļ viņi ir mana ģimene. Es izeju no baznīcas smaidīga un dungodama, gatava dzīvot vēl vienu nedēļu... jo ar Jēzu es to varu.
Ko Tu atbildētu uz jautājumu - kāpēc Tu ej uz baznīcu?