Jau no pirmās dienas, kad valstī pasludināja krīzi, es sāku strādāt no mājām. Jau ilgāk kā mēnesi mani tuvākie kolēģi ir mūsu bērni Ričards ( 4.klase) un Katrīna ( 2.klase). Un vīrs, kurš ļoti daudz laika var pavadīt mājās un būt galvenais palīgs mājskološanā.
Ievērojam stigru režīmu un sistēmu dienas plānošanā, lai vieglāk organizēt skolas darbus un atrast laiku pilnvērtīgai atpūtai svaigā gaisā. Bērniem rīts sākas tikai nedaudz vēlāk kā ierasts, plkst 9.00, brokastis paēduši, viņi dodas uz pirmo stundu savā istabā. Mans lielākais izaicinājums ir ēdienreizes, tāpēc būtiski visu plānot laicīgi, gan pirkumus, gan ēdienkarti.
Pilnīgs jaunums ir videozvani ar vecākiem, līdz šim to neizmantojām, tagad ļoti regulāri sazvanāmies, atrādam sevi un bērnus. Vēl šajās nedēļās, izdevies bērniem iemācīt dažādus ikdienas mājas darbiņus.
Noteikti pietrūkst kolēģi “dzīvajā”, ar kuriem ikdienā piedzīvojam gan uzvaras darba procesos, gan sarunas par aktuālo, kā arī kopīgas aktivitātes ar radiņiem un draugiem. Arī Baltezera draudze un kalpošanas draudzes Svētdienas skolā, kas ir ļoti vērtīgi vitamīni svētdienās. Bet visvairāk pietrūkst iespēja aizbraukt uz laukiem pie vecākiem. Esam piesardzīgi un ievērojam noteikumus, sargājot mīļos. Mamma tik atsūta bildes kā rosās pa zemeņu dobi, tikmēr es par to tikai sapņoju. Sapņoju arī par peldi Dienvidsusējā un pirtiņu. Bērni katru dienu atgādina, cik ļoti viņiem pietrūkst basketbola grozs, batuts un pļava, kur izskrieties vieniem pašiem. Es ticu, ka šī situācija pamazām mainīsies un cik ļoti mēs ikviens novērtēsim iespēju tikties ar saviem mīļajiem.
Līdz šim mana kristīgā dzīve bija mājās ar ģimeni esot lūgšanās, kas vienmēr sākās ar teikumu – Mīļais Dievs, mēs pateicamies…. un noteikti arī Svētdienas skola Baltezera baznīcā, regulāra būšana ar savu draudzi dievkalpojumos. Lūgšanas mājās ir saglabājušās, bet dievkalpojumi man šobrīd visbiežāk norisinās Biķernieku mežā, kad skrienu krosiņu un klausos mācītāju iesūtītos audio failus. Tas ir brīnišķīgi un es ļoti novērtēju šo iespēju un pateicos par to.
Šajā laikā, kad ir satraukums par kopējo situāciju pasaulē, kā arī mainot ikdienas ritmu kopā ar ģimeni, piezogas trauksmes sajūta un citas negatīvas emocijas. Pirmajā nedēļā es ļoti satraucos, kā mēs šo apvienosim, kā es tikšu galā? Visu gribas izdarīt perfekti. Taču jāatzīst, ka pietrūkst laika. Tad nu es vērsos pie Dieva pēc padoma, vakara pastaigās vai skrējienos vienatnē es lūdzu viņam padomus, piedošanu, ka esmu lieki dusmojusies uz bērniem par neglītu rokrastu vai citiem ikdienišķiem sīkumiem. Klausoties mācītāja sprediķi par Dieva mieru, es sapratu, cik ļoti man ir nepieciešams Dieva miers. Un tā nu es dodos pēc miera uz mežu - vienatnē īpaši var sajust Dieva klātbūtni un pieskārienus. Es jūtu kā ikreiz viņš man glauda plecu un saka, ka es visu daru pareizi un Viņš par mani priecājas, apliecinot: Miers ar Tevi!
Mani spēka avoti ir ģimene, daba un paļāvība uz Dievu. Pastaigas pa meža takām, ziemas pelde ezerā kopā ar vīru, krosiņš jebkādos laika apstākļos un Dieva klātbūtne.
Vārds: Inga;
Nodarbošanās: pārdošanas speciāliste uzņēmumā Latvijas Mobilais telefons,
Atrašanās vieta: mājas (klātienē) un darbs (virtuāli)
Novēlējums apkārtējiem: “Vienmēr savu lūgšanu sāciet ar pateicību! Izmantojiet saņemtās dāvanas un saņemto mīlestību, un dalieties tajā ar citiem."
#UnKoTuDariŠajāLaikā?
Visa mājaslapā atrodamā informācija ir rupīgi sadalīta pa tēmām, lai Tev būtu vieglāk atrast tieši to, par ko visvairāk interesējies!